Roberts Mūrnieks. Satiksmes ministrijas šoferis.
Omonieši viņu nošauj 16. janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta.
Sergejs Konoņenko. Vecāko milicijas leitnantu
Sergeju nošauj 20. janvārī, kad deviņos vakarā OMON sāk uzbrukumu Iekšlietu
ministrijai, – Sergejs ir starp ministrijas aizstāvjiem.
Vladimirs Gamanovičs. Milicijas leitnants Vladimirs
iet bojā 20. janvāra omoniešu uzbrukumā Iekšlietu ministrijai.
Edijs Riekstiņš. Visticamāk, viņu nāvīgi ievaino
nomaldījusies omoniešu lode 20. janvāra vakarā, kad pie Iekšlietu ministrijas
Raiņa bulvārī sākas apšaude.
Gvido Zvaigzne. Gvido filmē notikumus kanālmalas
apstādījumos blakus ministrijai, kad viņu ķer omoniešu lode. Gvido nomirst
slimnīcā pēc divām nedēļām.
Andris Slapiņš. Andris filmē, kad viņu nogalina
omoniešu lode.
Ilgvars Grieziņš. Ilgvaru 21. janvārī, pārvietojot
smago tehniku pie Augstākās padomes ēkas, pustumsā nejauši saspiež ar
dzelzsbetona bloku.
Raimonds Salmiņš. 19. augustā, augusta puča laikā,
Raimondu 13. janvāra ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā tiešā tēmējumā
sacaurumo daudzas omoniešu lodes.
Asaru nebija
Tamāra Riekstiņa 20. janvāra naktī gulēja cieši, bez sapņiem, un
nenojauta, ka viņas dzīve pa to laiku zaudējusi visu gaismu. No
rīta viņa pamodās un juta nemieru: kur Edijs? Kāpēc nav piezvanījis? Viņš mēdza
šad tad naktīs iet pie draugiem skatīties viģikus, videomagnetofonu
īpašnieki tolaik bija retums. Taču parasti dēls piezvanīja.
Piepeši pa radio paziņoja, ka Vecrīgā naktī nogalināts neatpazīts
jaunietis, aptuveni septiņpadsmit gadu vecs, ģērbies džinsa jakā, galvā balta
nūtrijas cepure, melnas kurpes. Un telefona numurs, uz kuru zvanīt. Tamāra vēl
īsti neticēja, taču drebošām rokām piezvanīja... Uz atpazīšanu Gaiļezera
slimnīcā viņa viena nespēja braukt un zvanīja Edija tēvam Jānim, ar kuru jau sen
bija pašķīrusies. Jānim to pieņemt bija vēl grūtāk. Kad ārsts jautāja, vai dēlam
uz rokas bijis tetovējums, viņš sauca: «Nē! Tas nav Edijs!» Taču izrādījās, ka
viņu zēns vienkārši ar tinti kaut ko uzrakstījis uz rokas, iespējams, pats savu
vārdu.
«Asaru mums nebija. Stiklainas acis. Tu nevari nomirt! Tu taču vēl
neesi pat dzīvojis! Tik jauns!» nopūšas mamma. Viņa atceras iespaidīgās bēres,
gājienu cauri visai Rīgai un ziedu jūru. Raimonds Pauls pienācis uzlikt ziedu.
Taču viņa bija iekritusi melnā bedrē. «Es neatradu sev vietu. Katru
rītu, kad pamodos, pirmā doma bija: man nav un vairs nekad nebūs bērna!
Tad divas stundas paraudāju, pēc tam mamma mani mēģināja izdzīt uz
ielas kaut pastaigāt. Nekrāsojos, jo jebkurā mirklī varēja sākt tecēt asaras.
Katru nakti gaidīju, kad dēls atnāks sapņos. Viņš arī katru nakti nāca, divus
mēnešus. Es jutos tik laimīga, viņš vienmēr bija maziņš un spēlējās, bet pēc tam
aizgāja. No rīta vienmēr iedomājos: kāpēc es nepajautāju, kur viņam trāpīja? Jo
par to rakstīja dažādi, lai gan ātrās medicīniskās palīdzības ārsts teica, ka
šauts tiešā tēmējumā. Kādā naktī pajautāju: «Edij, kur tev iešāva?« Viņš teica:
«Mamm, man galvā trāpīja, man tā sāpēja!» Tad pagriezās un aizgāja. Un pēc tam
vairs nekad nav nācis.
Noņēmu visus Edija portretus. Atdevu projām Edija mantas. Atskrēja
puikas, atdevu džudo tērpus, hanteles, velosipēdu. Prokuratūra atdeva kasti ar
asiņainajām Edija drēbēm, es nemaz neskatījos, aizvedu uz dārzu un sadedzināju.
Cilvēki pēc tam stāstīja, kā tas noticis, – Edijs vēl kādu brīdi centās rāpot uz
priekšu un kliedza: «Mamma, mamma!» Es neskatījos nevienu filmu par janvāra
notikumiem un avīzes nelasīju. Es biju depresijā. Mājās neko nespēju padarīt.
Vienīgais, kas mazliet palīdzēja, – es staigāju. Pa parkiem, pa ielām turpat
Ķengaragā.
Cilvēki bija tik līdzjūtīgi. Veikalā pārdevējas apskāva: dzirdējām par
jūsu dēlu, manējais arī tur bija, tādā pašā cepurē! Kāda man teica: tā tev būs
gadus piecus. Un tiešām – pēc pieciem gadiem es pamodos un sāku kaut ko darīt.
Pamodos un pirmoreiz neiedomājos uzreiz par Ediju.»
Patiesībā Tamārai nekā cita dzīvē vairs nebija. No Edija tēva Jāņa viņa
bija pašķīrusies, kad vienīgajam dēliņam bija pāris gadiņu. Dzīvokļa viņiem
nebija, un mētāšanās pa īrētajiem kaktiem nogurdināja. Jānim neizturēja nervi,
un viņš aizvien biežāk ļāvās alkoholam, līdz Tamāra ar visu dēlu atgriezās pie
mātes. Jānis aizbrauca atpakaļ uz Valmieru pie vecākiem, Edijs pie tēta brauca
tikai brīvdienās. Tamāra strādāja, bet Ediju tikmēr auklēja vecmāmiņa, viņas
mamma. Tamāra rūpīgi krāja naudu, neko neatļāvās – gribēja dēlu aizvest
brīvdienās uz Melno jūru, jo viņš nekur vēl nebija bijis. Kad Ediju nogalināja,
viņa vairs nestrādāja – Tamāra bija pārslimojusi tuberkulozi un, lai saudzētu
veselību, pāragri aizgāja pensijā.
Edijs bija ļoti mērķtiecīgs, aizrāvās ar sportu. Viņš nedzēra,
nesmēķēja, nodarbojās ar jogu, mācījās elpošanas vingrinājumus un katru rītu ap
sešiem skrēja savu maršrutu ap māju. Lasīja grāmatas un mācījās valodas, mamma
pēc dēla nāves atrada ķīniešu un japāņu valodas vārdnīcas. Un atrada dēla
rakstītu dzeju kādai meitenei. Tikai tā arī neuzzināja, kurai. Tamāra vēl kādu
laiku pēc tam gaidīja – ja nu pēkšņi piezvana kāda meitene un saka: «Esmu
stāvoklī no jūsu Edija...» Neviena nepiezvanīja.
Edijs nāca no radošas dzimtas – vecmāmiņa Olga Riekstiņa bija Valmieras
teātra aktrise, bet Jānis pats, kad iepazinās ar Tamāru, strādāja Kinostudijā
par režisora asistentu. Tamāra pēc tautības ir pa pusei krieviete, pa pusei
ukrainiete, bet Edija tētis Jānis tīrs latvietis. Kad Edijs gāja saņemt pasi,
pats izvēlējās tautību: viņš būs latvietis!
Tamārai daudz palīdzēja labie vārdi un siltās vēstules. Kāda
māksliniece uzdāvināja gleznu, bija cilvēki, kas sūtīja naudu, kāds puisis no
Ventspils atveda ziedus. Bastejkalnā pie Edija piemiņas akmens auga koks, un pie
tā bieži bija piesprausti dzejolīši. Vienu Tamāra joprojām atceras: par to, ka
Vecrīgā vēl ir daudz ielu, kuras Edijs nepaguva izstaigāt.
Par to vakaru viņa ir daudz domājusi. Vai viņa varēja savu zēnu
nelaist? Bet arī dienā viņa kopā ar dēlu bija gājusi pie barikāžu aizstāvjiem.
Edijam tur ļoti patika, viņš aizrautīgi teica: «Mamma, mamma, tur ir tik labi,
tāda gaisotne! Ugunskuri un dziesmas!» Piecos vakarā viņš devās prom. Bija sev
vakariņās pagatavojis makaronus ar olu, taču visu neapēda un lūdza: «Mamm,
nenovāc, kad atnākšu, apēdīšu!»
Edijs piedzima svētdienā pusastoņos vakarā, un viņu arī nošāva
svētdienā pusastoņos vakarā. Tamāras dēlam tagad būtu 38 gadi.
Dēls varbūt pat nezina
Daudzi, kas nav pamanījuši plāksni Trokšņu ielā Vecrīgā, nemaz
nezina, ka janvāra dienās bojā gāja arī Ilgvars Grieziņš. Tas
notika traģiski un muļķīgi, taču Ilgvars turp devās entuziasma pilns: aizstāvēt
barikādes un palīdzēt ar visu, ko spēj. Barikāžu muzejā zināja teikt tikai to,
ka tuvinieku Ilgvaram neesot, bet viņš nākot kaut kur no Valmieras puses.
IEVAI izdevās atrast Ilgvara māsu Benitu Antoniju,
kura dzīvo Valmieras rajona Kocēnos. «Ilgvaru Dievs bija ļoti apdāvinājis,»
nopūšas māsa.
Tas bija 21. janvāris, nākamā diena pēc lielās asinspirts. Ilgvars
devās uz Augstāko padomi pieteikties par brīvprātīgo tulku – tika meklēti
cilvēki, kuri prot angļu valodu, lai ziņas par notikumiem nodotu tālāk ārvalstu
medijiem. Tobrīd labu angļu valodas pratēju necik daudz nebija. Tuvinieki nezina
– tajā brīdī Ilgvars jau bija paspējis pieteikties vai tikai gāja turp. Viņu
nejauši nogalēja savējie – ar barikāžu dzelzsbetona bloku piespieda pie
tagadējās Saeimas ēkas. Nospieda. Bija tumšs, jau ap astoņiem vakarā, un
traktoristi nepamanīja, ka tur iet cilvēks.
Benita tobrīd ārstējās Stradiņa slimnīcā, brālis viņu pats bija
aizvedis un iekārtojis. Nākamajā dienā viņu gribēja laist mājās, un brālis
solīja atbraukt pakaļ. Pat Benitas ielas drēbes bija pie Ilgvara. Izrakstīšanās
dienas rītā viņa vispirms dzirdēja baumas, ka barikādēs kādai slimniecei gājis
bojā brālis. Sirds notrīsēja, taču par Ilgvaru viņa vēl bija droša, jo lielie
trakumi jau bija pāri. Taču, kad pa gaiteni nāca Benitas vīrs un otrs brālis,
viņai sažņaudzās sirds: «Kur Ilgvars?» – «Apsēdies! Ar Ilgvaru notikusi
nelaime.»
«Ilgvars bija tāds brīvmākslinieks,» stāsta Benita. «Dievs viņu bija
apveltījis ar visādiem talantiem. Skaisti dziedāja, spēlēja visus mūzikas
instrumentus: klavieres, ģitāru, akordeonu. Visu bija apguvis pašmācības ceļā.
Ilgvaram bija arī ļoti skaists kaligrāfisks rokraksts. Mākslas akadēmijā viņš
nebija mācījies, tikai gāja kā brīvklausītājs uz nodarbībām un skaisti gleznoja.
Pēc nāves viņa dzīvoklī atradām daudz gleznu, galvenokārt portretus. Ilgvara
vectēvs arī bija gleznotājs.» Kad barikāžu dienās citi vēsturiskos kadrus
fotografēja, Ilgvars tos zīmēja. Taču viņa zīmējumu bloks pazudis. Ilgvars kādu
laiku bija strādājis Tukuma kultūras namā par noformētāju, pēc tam pārcēlās uz
Rīgu pie draudzenes mūziķes un sāka strādāt kādā medicīniskās aparatūras firmā.
Angļu valodu Ilgvars bija iemācījies pats – Austrālijā dzīvoja mammas
brālis, kas, dzelzs priekškaram paveroties, aicināja ciemos. Ilgvaram un viņa
mammai izdevās izcīnīt vīzu un atļauju braukt, taču viņš negribēja braukt bez
valodas, tāpēc divus gadus cītīgi visādos veidos kala angļu valodu un rakstīja
onkulim vēstules angļu valodā. Biļetes jau bija nopirktas. Uz martu. «Mamma
nomira novembrī, bet Ilgvars janvārī. Un neviens nekur neaizbrauca,» nosaka
māsa.
Benita teic, ka Ilgvaram ar mammu bijusi īpaša saikne, mamma arī
nomirusi tieši Ilgvara dzimšanas dienas rītā, 7. novembrī. Runājuši par
Austrālijas braucienu, un tad mamma pusvārdā apklususi – insults. Tagad viņa guļ
Kocēnu kapos: vienā pusē dēls Ilgvars, otrā dēls Armands, kas arī vēl jauns
nomira ar sirdi. Ilgvaram tobrīd bija 53 gadi. Benita spriež, ka Ilgvars varēja
nodzīvot vēl ilgi, jo skrupulozi rūpējās par savu veselību.
Ilgvara otra māsa Skaidrīte dzīvo Liepājā. Viņam bija arī dēls.
Iespējams, dēlam nav ne jausmas, kas noticis ar tēvu. Kad vecāki šķīrās, mazajam
Aldim bija pāris gadiņu, bet pēc tam māte Ilgvaram ar dēlu tikties aizliedza un
pārcēlās dzīvot citur. Kopš tā laika dēls tēvu vairs neesot redzējis. Bērēs dēls
nebija, un Ilgvara ģimene ar viņiem kontaktus sen zaudējusi.
Tēti maz atceros
Svetlanai bija deviņi gadi, kad viņas tētis milicis Vladimirs
Gamanovičs nepārradās no darba Iekšlietu ministrijā. 20. janvārī viņš un viņa
kolēģis Sergejs Konoņenko gāja bojā postenī, aizstāvot Iekšlietu ministriju.
Omonieši viņus nošāva.
Svetas māsiņai Larisai bija četri, bet brālītim Vitālijam tikai divi
gadiņi. «Es par tēti maz ko atceros. Viņš bija visu laiku darbā, visu laiku
aizņemts,» atzīst Sveta. Viņa atceras vien to, kā kopā brauca uz Baltkrieviju
pie vecmāmiņas. Tur Vladimirs arī apglabāts, Dokšicku rajona kapos pie Starinas
ciemata, kur dzīvo viņa mamma, tēvs un divi brāļi. Vladimira sievai tālākie gadi
bija ļoti grūti, vienai audzinot trīs bērnus. Otrreiz viņa neapprecējās. Taču
tagad bērni izauguši. Vladimiram ir jau trīs mazmeitiņas – Ksenijai ir septiņi
gadi, Anastasijai trīs un Aleksandrai arī trīs gadiņi. Svetlana savai meitiņai,
pirmklasniecei Ksenijai, vēl neko konkrētu par tēvu neesot stāstījusi – tikai
to, ka vectētiņš strādāja un viņu nogalināja. Kad paaugsies, izstāstīs. Pagaidām
viņi tikai visi kopā pa reizei aizbrauc apciemot tēta kapavietu Baltkrievijā.
Arī Sveta, Larisa un Vitālijs ar mammu neko daudz par tēvu neesot
runājuši – jūt, ka mammai joprojām to smagi atcerēties.
Augstskolu pabeidza pēc nāves
Pirms gada IEVA rakstīja par operatoru Andri Slapiņu. Andri
lode noķēra 20. janvāra pievakarē. Viņa kolēģis un draugs – otrs Jura Podnieka
grupas kinooperators Gvido Zvaigzne – tobrīd jau bija ievainots un slimnīcā
cīnījās par savu dzīvību. 5. februārī Gvido cīņu zaudēja. Kā
pēc tam stāstīja ārsti, rotējošā lode viņam bija saārdījusi roku un iekšējos
orgānus.
Gvido mamma Ilona dzīvo Rojā un tikai paretam var satikt savējos:
vedeklu Daigu un mazbērnus Unu un Krišjāni. Gvido viņai bija vienīgais dēls.
«Sāpīgi tas vienmēr ir bijis un būs, bet nav tā, ka tas nozīmētu visam beigas.
Kas cits man atlika? Dzīvoju tālāk. Es vēl strādāju, nebija laika sevi
nodarbināt ar domām par to, ka viņš ir aizgājis. Mēs katrs zinām, ka mūsu laiks
ir šūpulī ielikts un celiņš beigsies tad, kad tam jābeidzas,» viņa piebilst.
Visgrūtāk bija, kad pēc trim gadiem nomira arī Gvido tētis un viņa
palika pavisam viena. «Abi guļ Otrajos Meža kapos, tad pie abiem kopā arī
aizeju – parāties, ka mani atstājuši vienu,» cenšas pajokot Ilona. Viņa dzīvo
tālāk, dzied korī, vada pensionāru apvienību Rojā. Bet
toreiz Ilonai nebija pilnīgi nekādu priekšnojautu. Arī viņa ar vīru,
Gvido tēti, bija devusies uz barikādēm. Tas šķita tik dabiski, ka operatoriem
visur jābūt klāt. Gvido, Andris un Juris mājās ieskrēja tikai paēst. Kurš varēja
iedomāties, ka notiks tas, kas notika?
«Tā mēs abas ar Daigu esam jautrās atraitnes,» Ilona vēl parūgti
nosmejas.
Gvido nepaguva pabeigt augstskolu – Vissavienības Kinoinstitūtu, palika
tikai neiegūts diploms un nenokārtoti pēdējā kursa eksāmeni. Pat diplomdarbs
bija jau aizstāvēts. Diplomu Gvido piešķīra un atveda no Maskavas jau pēc nāves.
Gvido meitai Unai Baumanei-Zvaigznei šogad paliek 24 gadi, viņa
apprecējusies, strādā Swedbank, pabeigusi Banku augsskolu un studē
maģistrantūrā. Dēlam Krišjānim ir 21 gads, viņš Tehniskajā universitātē studē
datorzinības.
Pie Rojas vidusskolas Gvido piecdesmitajā dzimšanas dienā uzlikts
piemiņas akmens. Tagad viņam būtu 53.
Daudzas lodes tiešā tēmējumā
Raimonds Salmiņš janvāra dienās piedalījās barikādēs, taču janvārī
viņa stunda vēl nebija situsi. Barikāžu muzejā arī viņu skaita pie barikāžu
upuriem, taču patiesībā Raimonds gāja bojā pēc pusgada, augusta puča
laikā.
Sandrai, stāstot par savu vīru, vēl tagad, pēc 20 gadiem, birst asaras.
Raimonda tēvs bija leģionārs, tāpēc arī Sandras vīram Latvijas neatkarība
nozīmēja īpaši daudz. Raimonds strādāja Jūrmalas Rakstnieku namā par šoferi.
Liktenīgajā 19. augusta vakarā viņš pārbrauca no darba, paēda vakariņas un
teica, ka jāaizved darba mašīna un pa ceļam jāieved mājās kolēģis. Sandra pēc
naktsmaiņas bija nogurusi un, vīru gaidot, mierīgi aizmiga uz dīvāna. No miega
izrāva vīra māsīca, kura pa radio bija dzirdējusi paziņojumu. Pēc tam sākās arī
telefonzvani. Sākumā vēl bija sajaukts vārds, tika stāstīts par kādu Jāni
Salmiņu, tāpēc radās vārga cerība, taču Sandrai jau bija skaidrs: viņa zināja,
ka vīrs aizbraucis tieši turp. Viss bija noticis pēc desmitiem vakarā, tur, kur
Aspazijas bulvāris krusto 13. janvāra ielu.
Kāpēc īsti Raimondu nošāva, joprojām nav skaidrs. Viena no
versijām –viņš saņēma kādam citam domātu lodi. Rakstnieku nama baltais
mikroautobuss Latvija ar zilo svītru pustumsā ļoti līdzinājās milicijas
mašīnai, turklāt toreizējā Iekšlietu ministra Aloiza Važņa mašīnai numurs bija
ļoti līdzīgs. Katrā ziņā Raimondu neķēra nejauša lode. Viņš bija sašauts tiešā
tēmējumā... turklāt Raimonds bija saņēmis daudzas lodes, omoniešu lodes kā sietu
bija sacaurumojušas visu mašīnas sānu, arī viņa kolēģim bija sašautas kājas.
Kolēģis pēc tam pārstāstīja, kas tajā vakarā noticis. Raimonds bija izbraukājis
visu Vecrīgu, jo domāja, ka varbūt kaut kur būs vajadzīga viņa palīdzība, taču
viss bija noklusis un mierīgi, tāpēc viņi devās uz māju pusi. Raimondam
vajadzēja izgulēties, jo nākamajā dienā bija jāvada ekskursiju autobuss uz
Poliju.
Pēc pusgada Sandrai atdeva vīra drēbes un teica, ka esot ierosināta
krimināllieta. Par tās iznākumu viņa neko nav dzirdējusi.
Sandra palika viena ar diviem bērniem. Siltumnīca palika neuzcelta,
rūpes par tiešām lielo saimniecību un lopiem – visas uz viņas pleciem. Labi, ka
palīdzēja mamma, vīratēvs, brālis un māsa.
Tas bērniem bijis briesmīgs trieciens. Tovakar Sandra viņiem neko nav
spējusi pateikt, tikai aizvedusi abus pie vecāsmātes. Raimonds tagad guļ
Ragaciema kapos blakus savai mammai. Sandrai tad bija tikai 35 gadi, taču
otrreiz apprecēties viņai neienāca pat prātā. «Es biju bēdu nomākta. Pat no
mājas negāju ārā, noslēdzos sevī...»
Raimonda meitai Ramonai ir 26 gadi, viņa strādā Krājbankā un
mācās Universitātē Ekonomikas fakultātē. Dēls Edgars ir celtnieks, viņam
jau trīsdesmit. Raimondam ir arī mazmeitiņa, pusotra gadiņa vecā Jana.
Bērni ar tēvu ļoti lepojas, īpaši, kopš rudenī tētim piešķirts Viestura
ordenis. Tagad tikai grūti izdomāt, kur to lai tā skaisti glabā, jo pa māju
saimnieko mazmeitiņa tajā burvīgajā vecumā, kad viss jāpārbauda uz zoba.