 Lāčplēša Kara ordenis dibināts 1919. g. 11. novembrī - Latvijas atbrīvošanas slavenākajā un grūtākajā cīņas dienā. Šī ordeņa devīze: "Par Latviju".
Lāčplēša ordenim ir 3 šķiras: I šķira - viena plata lente pār plecu ar trim sarkanām un četrām sudraba vienāda platuma strīpām; krusts nēsājams kreisajā pusē pie lentes sasējuma; zvaigzne nēsājama kreisā pusē.
II šķira - tāds pats krusts kā I šķiras, tikai mazāks; lente šaurāka; krusts nēsājams pie lentes kaklā.
III šķira - tāds pats krusts, vēl mazāks, nēsājams pie krūtīm kreisajā pusē.
Lāčplēša Kara ordeņa nozīmes piešķira vienīgi par kara nopelniem un tikai tam, kas izpildījis savu pienākumu pret valsti ar ārkārtīgi grūtiem izcilus varoņdarbiem - par godu un slavu Latvijai, tam, kas, acīm redzamas nāves briesmas nicinādams, apzinīgi un pašaizliedzīgi briesmās un grūtībās dodoties, izdarījis savrupu un ar pilnām sekmēm izcilus varoņdarbu, kurš devis nepārprotamu un acīm redzamu labumu valsts drošības vai kara panākumu ziņā. Šādu varoņdarbu var izdarīt kā karā, tā arī miera laikos, kā uz priekšniecības pavēli, tā arī uz paša ierosmi.
Ordeņa darbības laikā - no 1920. līdz 1928. gadam kopumā pasniegtas vairāk nekā divtūkstoš visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņa zīmes.
Lāčplēša kara ordeņa nosaukums un grafiskais attēlojums nav izvēlēts nejauši. Kad Andrejs Pumpurs pēc tautas teikām veidoja savu eposu Lāčplēsis, viņš iedzīvināja latviešu tēvijas mīlestību, cīņas garu un brīvības alkas Lāčplēša tēlā, kas palika kā simbols arī nākamajām paaudzēm. Tādēļ Lāčplēša Kara ordenis, kura centra medaljonā redzama Lāčplēša cīņa ar lāci, ir latviešu tautas brīvības ilgu iemiesojums un varonības simbols, kas atgādina tautas sensenos centienus pēc nacionālās brīvības un neatkarības.
Apbalvoto vidū arī sievietes un pusaudzis
Pavisam pasniegtas 2146 visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņa zīmes. Nacionālās armijas karavīriem par brīvības cīņu laikā veiktiem varoņdarbiem piešķirti 1620 dažādu šķiru Lāčplēša Kara ordeņi. Jāatzīmē, ka apbalvoto vidū bija arī trīs sievietes - V. Veščūnas-Jansone, L. Čanka-Freidenfelde un E. Žiglevica. Visjaunākais ordeņa kavalieris F. Brikmanis varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadus vecs, bet vecākais (no Latvijas armijas karavīriem) - F. Liepiņš- 56 gadus vecs. Kritušiem vai no ievainojumiem mirušiem karavīriem pēc nāves tika piešķirti 130 ordeņi.
Apbalvoja arī vienu pilsētu-cietoksni Francijā -Verdenu - par varonību Pirmā pasaules kara laikā. Šo ordeni saņēma arī 204 bijušie latviešu strēlnieki.
Ar Lāčplēša Kara ordeņa visaugstāko - I šķiru apbalvoti četri latviešu virsnieki - Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis, Latvijas bruņoto spēku pirmais pavēlnieks pulkvedis O. Kalpaks (pēc nāves), latviešu strēlnieku vadītājs pulkvedis F. Briedis (pēc nāves) un 3. Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K. Berķis, kā arī septiņi ārzemnieki.
Dāvids Kretulnieks
(1892. g. 20. janvāris - 1970. g. februāris)
Vecākais apakšvirsnieks 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.
Dzimis Ezeres pagastā. Miris Latvijā, apbedīts Mārupes kapos.
Apbalvots par kauju 1916. g. 23. decembrī starp Mangaļiem un Skangaliem: 1916. g. 23. decembrī kaujā pie Mangaļiem pēc vācu ierakumu ieņemšanas Kretulnieks kā vada komandieris ātri un sekmīgi sakārtoja kareivjus tālākam triecienam un, neraugoties uz ienaidnieka ložmetēju uguni, vada priekšgalā uzbruka vācu smago lielgabalu baterijai starp Mangaļiem un Skangaļiem, pirmais piesteidzās pie viena no lielgabaliem un apklusināja to.
Ordenis piešķirts 1924. gadā.
Arvīds Vuškalns
(1902. g. 28. jūnijs - 1958. g. 14. jūlijs)
Kareivis 6. Rīgas kājnieku pulkā.
Dzimis Jaunlaicenes pagastā. Miris Latvijā, apbedīts Mārupes kapos.
Apbalvots par cīņu 1919. g. 9. oktobrī pie Ziepniekkalna, Rīgas rajonā. Cīņā smagi ievainots: 1919. g. 9. oktobrī pie Ziepniekkalna pretinieka ielenkumā Vuškalns atšaudījās ar patšauteni līdz pēdējai iespējai, pēc tam iznesa ieroci no kaujaslauka, pievienojās karaskolas rotai un turpināja cīņu. 18. novembrī Jelgavas apkaimē pie Skujas kroga kopā ar 8 kareivjiem no smagā ložmetēja apšaudīja 100 soļu attālumā pienākušo ienaidnieku un piespieda to apstāties, pēc tam viens pats iznesa no kaujaslauka sabojāto ložmetēju.
Ordenis piešķirts 1922. gadā.
Avots: http://www.lkok.com/ | 
