Pārmaiņu ainas
Ikvienu notikumu vai parādību svarīgi vērtēt attīstībā, salīdzinot labo ar slikto. Iebraucot Liepājas Karostā, atcerējāmies, ka vēl nesenā pagātnē šāda iespēja bija liegta. Piecus gadu desmitus šeit saimniekoja sveša armija.
Raugoties pamesto dzīvojamo namu tukšajos logos, kā arī redzot vēl senāku kultūras celtņu graustus, prātā nāca rūgta pieredze. Savā laikā kolhozu centrus cēla tukšā laukā, bet muižas pameta likteņa varā vai arī pārvērta par noliktavām un mehāniskajām darbnīcām − gan tās, gan baznīcas. Princips vienkāršs – tālāk no svešas varas atstātā mantojuma, neizsverot, kas vērtīgs un saudzējams.
Apsveicami, ka Karostā saglabāta kāda nozīmīga, liela ēka.– vairāk kā pirms 100 gadiem tā celta slimnīcas vajadzībām, bet vācu un krievu okupācijas gados tur bija militārais cietums.
Kad ieradāmies šajā nu jau tūrisma objektā, mūs sagaidīja padomju armijas vecākā leitnanta uniformā tērpies cilvēks un tūdaļ atskanēja pavēle: "Pa diviem rindā stāties! Klusumu!”
Bija vēl citas pavēles. Pēc pēdējās – Soļot marš! – nonācām garā, smacīgā un tumšā gaitenī. Sekoja viens karceris otram, pēdējais stingrākais – bez gaismas.
Ja ekskursijai būtu atvēlēts ilgāks laiks, aiz "restēm” varētu izbaudīt arī ekstrēmu nakšņošanu un nobaudīt cietumā sarūpētu ēdienu.
Piecdesmit gadus tautai bija liegta arī iespēja apmeklēt Kurzemes jūrmalas gleznainos krastus. Apskatei izvēlējāmies ceļam tuvāko krauju pie Ulmales, starp Pāvilostu un Jūrkalni. Būtu zinājuši, ka todien krastā izskalota eksotiskā zobenzivs, nebūtu pabraukuši garām Ziemupei. Tomēr tukšā nepalikām. Jūras krastā pamanījām dažu labu medūzu, kas gan tika apieta ar līkumu. Toties jūras akmentiņu krāšņums bija bezgalīgi vilinošs. Viena otra daiļdārza veidotāja, kā Gunta, Brigita, Dace, ar apbrīnojamu vieglumu nesa sarūpēto nastu augšup pa krauju. Bez kurnēšanas grūto kāpienu līdz jūrai un atpakaļ veica gan mazie, gan tie, kam pāri astoņdesmit.
Atcerēsimies, ka arī uz barikādēm vecums nebija šķērslis.
Savs karogs un himna
Ja Jāni Ozolu tēlaini varam nosaukt par barikāžu dalībnieku biedrības tēvu, tad Laimai Zandreiterei piedien mātes loma. Oficiāli viņi ir 1991. gada barikāžu aizstāvju Mārupes biedrības valdes priekšsēdētājs un sekretāre.
Dodoties tālajā braucienā, Laima šoreiz izskatījās manāmi norūpējusies. Viņai līdzās sēdēja vairākas ansambļa "Dzelde” dalībnieces. Divas man svešākas – skolotāja Skaidrīte Katiša zināja, ka tās dvīņu māsas Skudras – Liāna un Diāna, kuras strādā Mārupes vidusskolā.
Kamēr pašu māju gids Jānis Krauklis mūs izglītoja, stāstot par latviešu varoņdarbiem gan sirmā senatnē, gan vēl nesenā pagātnē, autobusa attālākajā nostūrī, kur sēdēja dziedātājas, bija dzirdama sanoņa. Vēlāk, kad gids beidza stāstījumu, varēja jau saklausīt klusinātu dziedāšanu.
Drīz viss atklājās. Jānis Ozols paziņoja, ka reizē ar iesvētīto karogu ceļā dodas tikko iesvētītā Mārupes barikāžnieku himna!
"Vienā vietā tā īsti neskan. Vai drīkstam pamainīt vārdus vietām?” – jautāja Laima. Kamēr turpinājās sadziedāšanās, Jānis izdalīja braucējiem himnas tekstu, kura autors ir Andris Lībers, bet par mūziku gādājis Valdis Paeglis.
Pirmatskaņojums notika Rucavā, kur mārupiešus sirsnīgi uzņēma vietējā pagasta barikāžu dalībnieki. Rūpīgā gatavošanās attaisnojās. Uztraukums bija zudis, un himna skanēja braši un pārliecinoši. Tā sākas ar vārdiem: "Tālā pagātnē dzirdam, kā taurētājs sauc: Par Tēvzemes brīvību, draugs, cīnīties trauc.”
Šīs rindas sasaucās ar Rucavas vidusskolas direktora Ģedimina Salmiņa aizrautīgo un interesanto stāstījumu par mūsu senču likteņgaitām Rucavas apkaimē. Arī barikāžu laikā rucavnieki ar smago tehniku mēroja tālo ceļu līdz Rīgai un nepameta savus posteņus līdz pēdējai dienai.
Kad sāka krēslot un bija pieklusuši atmiņu stāsti par barikāžu dienām, pienāca laiks zaļumballei. Pirmais to atklāja viens no vecākajiem mārupiešiem – Visvaldis Bebris.
Savukārt nākamajā dienā rīta rosmi ar "pumpēšanos” ievadīja Jānis Krauklis. Tas bija teicams spēcīgo roku demonstrējums. Kā jau profesionālam sportistam pienākas. Arī Rūdis – vismazākais mārupietis – negribēja atpalikt. Viņš priekšroku deva lēcieniem uz vienas kājas. Izdevās!
Avots: http://www.aprinkis.lv/arhivs/409379/?archiveDateSelected=01.09.2007 | 
