Pirmdiena
21.01.2019
14:37
Sadaļas kategorijas
Barikāžu laiki (1991.gads) [3]
1991.BDMB draugi
Meklēšana
Sociālie tīkli
Statistika

1991.gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrība (BDMB)

Rakstu katalogs

Sākums » Raksti » Vēsture » Barikāžu laiki (1991.gads)

Enija Skeltona. Liktenīgais 1991...
Ievads

Katram Latvijas iedzīvotājam, tās vēsture nozīmē daudz. Tā ir veidojusi Latviju tādu, kāda tā ir tagad - brīva un neatkarīga. Visas valsts vēstures garumā latvieši ir cīnījušies par brīvību un neatkarību, aizstāvējuši savu teritoriju no iebrucējiem un saglabājuši tradīcijas. Visus pamatus valsts izveidē, attīstībā un aizstāvībā ir likusi tautas lielā mīlestība pret dzimteni. Gatavība atdot visu par to. Arī 1991.gada janvāra notikumos lielāko lomu spēlēja tautas neizmērojamā mīlestība pret Latviju. Gadījumos, kad runa ir par tās brīvības aizstāvēšanu, latvieši ir gatavi cīnīties par savu tēvuzemi līdz pēdējam. Manās acīs Latvijas nozīme ir tiešām liela, es protu novērtēt cik daudz cilvēki ir atdevuši, lai nosargātu un pilnveidotu to. Mani interesē savas valsts vēsture, un ļoti vēlos padziļināti iepazīt to. Skolā Latvijas un pasaules vēsturi mācos otro gadu, taču par šo, samērā īso laiku tā mani ir ļoti aizrāvusi. Tā ļauj iepazīt pagātnes kļūdas un dod iespēju izvairīties no šo kļūdu atkārtošanas.
 
Latvijas vēsture ir ļoti pamācoša. Tā stāsta par to, kā tā ir veidojusies un veidojas vēl joprojām. Tie ir dažādi notikumi, kas caurvij Latvijas pagātni, kas ir pilnveidojuši to. Izcīnījuši neatkarību un brīvību. Arī tā dēvētais Barikāžu laiks ir nozīmīgs posms Latvijas vēsturē, par kuru es vēlos uzzināt vairāk. Vēlos iepazīt 1991.gada vispārējo situāciju, iemeslus kādēļ kas tāds aizsākās.
 
Mans mērķis ir iegūt objektīvu skatījumu uz notikumiem, kas pāršalca Latviju 1991.gada janvārī. Apzināt ne tikai pašus principus, kādēļ tas ir noticis, bet arī to, kādus iespaidus tas ir atstājis uz šī notikuma pieredzējušajiem cilvēkiem. Zinot tikai faktus no vēstures grāmatām, nav iespējams pilnībā izprast situāciju, lai to saprastu līdz galam ļoti svarīgas ir emocijas, kas, manuprāt, diezgan kardināli ietekmē skatu uz notikušo. Tādēļ nolēmu intervēt cilvēkus (skat. pielikumus). Intervējot šos cilvēkus es uzzināju kādas bija viņu emocijas, domas, iespaidi, uzskati par Barikāžu laiku Latvijā. Iedziļinoties šajos, it kā ļoti līdzīgajos, bet tajā pašā laikā atšķirīgajos atmiņu stāstos ir iespējams labāk izprast 1991.gada janvāra notikumus, izjust sajūtas un valdošo atmosfēru. Tā ir iespējams visobjektīvak novērtēt tos notikumus, uz ko bija gatavi Latvijas iedzīvotāji.
 
Domāju, ka atmiņu sniedzēji, Barikāžu dalībnieki, visas tā laika sajūtas izjuta uz savas ādas 1991.gadā un palīdzēs to izprast man un saprast Barikāžu patieso nozīmi. Pateicoties barikāžu balībniekiem, es varēšu novertēt situāciju gan no bērna, gan pieauguša cilvēka skata punkta, sekot līdzi notikumiem gan Zaķu salā, gan Vecrīgā. Pašai, šos notikumus nepiedzīvojot, izprast tos. Aptvert, kā viss ir norisinājies un izprast lomu sadalījumu. Atmiņas ir tās, kas dod iespēju palūkoties vēsturiskajos notikumos, ceļot laikā. Iepazīt tā laika sadzīvi, modi, politiku.
Barikāžu dalībnieki bija vairāki tūkstoši un katram no viņiem ir savs stāsts, sava pieredze un sava attieksme pret notikušo. Tāpēc, mans uzdevums ir apzināt pēc iespējas vairāk barikāžu dalībniekus, ar atšķirīgiem vērtējumiem uz notikušo, un to atmiņu stāstījumus apvienot ar vēsturisko literatūru iegūstot situācijas apskatu.
 
Atmiņu sniedzēji, kas radīja priekšstatu par barikāžu norisi:
Jānis Alberts (Jūrmalnieks, pensionārs, 68 gadi), Māra Alberta (Jūrmalniece, pensionāre), Maija Skeltona (Jūrmalniece, strādājoša), Augusts Alberts (Jūrmalnieks, pensionārs, 77 gadi), Marita Alberta (Jūrmalniece, pensionāre), Edgars Baltiņš (Jūrmalnieks, strādā, 40 gadi), Andris Jaunsleinis (Jūrmalnieks, strādājošs, 57.gadi)
 
1991.gads laikabiedru skatījumā

1991.gada notikumi bija liels pārbaudījums tautai. Tās vienotībai un mīlestībai pret dzimteni.
 
Jau 50 gadus, pār Latviju un citam valstīm, valdīja totalitāra vara. Neviens neuzdrošinājās pret to sacelties. Neviens neuzdrīkstējās apstrīdēt miliciju un nepakļauties pastāvošajai iekārtai. Taču 1991.gada janvārī tauta sāka apzināties savu patieso spēku. Katrai valstij ir savas tradīcijas un valoda, sava vēsture, katra ir unikāla un cilvēki sāka to apzināties un pastāvēt par savu. Latvijā sāka veidoties dažādas organizācijas kā piemēram 1988.gada jūnijā tika izveidota Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība un tā paša gada oktobrī tika dibināta Latvijas Tautas fronte. Tautas aizvien skaidrāk lika manīt, ka vēlas kļūt par neatkarīgām un brīvām valstīm. To neatbalstīja pārbūves radītājs Mihails Gorbačovs. Uz Baltiju tika nosūtīta īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON), lai tie pieskatītu stāvokli Baltijā.
Pirmā no omoniešu ievērojamajām darbībām 1991.gadā, bija Preses nama okupēšana 2.janvāra naktī. Darbs tipogrāfijā uz kādu laiku tika atlikts. Omonieši paziņoja, ka esot šeit, lai tipogrāfijas darbiniekiem būtu mierīgāka strādāšana.
 
Draudot ar ieročiem ieeja Preses namā tika liegta LR AP priekšsēdētāja pirmajam vietniekam D. Īvānam, MP priekšsēdētāja pirmajam vietniekam I. Bišeram un iekšlietu ministram A. Vaznim.
 
Naktī no 12. uz 13.janvāri OMON Viļņā okupē televīzijas centru un starptautisko telefona centrāli. Notiek apšaude, kuras rezultātā iet bojā vairāki Lietuvas iedzīvotāji un pāri 100 ievainoto. No Kauņas pa radio izskan Lietuvas palīgā saucieni. Lietuvas Republikas AP priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis cenšas sazvanīt Mihailu Gorbačovu, taču tas neizdodas. 
 
Lietuviešu izlietās asinis pie televīzijas torņa, bija domāts kā bieds latviešiem, lai tie demokrātiskajās vēlēšanās iegūto varu nodod Alfrēdam Rubikam un VSGK. 
 
Latvija 13.janvārī norisinājās viens no tautas mītiņiem Daugavmalā. Mītiņā tiek pieminēti kritušie lietuvieši, un runātas uzmundrinošas runas. Sāk pārraidīt aicinājumus iedzīvotājiem, doties uz Rīgu un celt barikādes.
 
Šajā dienā cilvēku prātos sāka nobriest domas par to, kas var notikt nepakļaujoties. Taču par spīti visam, šī bija tā diena, kad Latvijas tauta smēlās vislielāko spēku. Radio pārraidēs izskanēja aicinājums tautai nākt palīgā aizsargāt valstiski svarīgus objektus (TV torni, Ministru un Augstāko padomi, telefona centrāli, radio centru). Šajā dienā cilvēki sāka būvēt barikādes un reāli apzināties, kādas būtu sekas, ja viņu iecere neizdotos. Bet mīlestība pret dzimteni bija lielāka kā bailes. 
 
14.janvārī tiek parakstīts līgums par savstarpējo palīdzību un sadarbību. Līgumu paraksta Anatolijs Gorbunovs, Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels, Lietuvas Republikas AP priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis un KPFSR AP priekšsēdētājs Boriss Jeļcins. B. Jeļcins publiski izsaka savu neapmierinātību pret OMON darbībām Baltijā. 
 
Tikmēr Rīgā iedzīvotāji jau pilnā sparā būvē barikādes, dala ēdamo, kurina ugunskurus, dzied un dejo. Cilvēki veido šķēršļus tankiem. Ap Ministru padomi sāk parādīties smagā tehnika. Arī tilti ir nobloķēti. 
Ap 18:30 Brasā un Vecmīlgrāvī atskan šāvieni, šāvēji ir omonieši. Uz tilta ir aizdedzinātas 2 mašīnas un traktori. 
 
15.janvāra naktī ir noticis iebrukums milicijas skolā, omonieši aizved ieročus no ieroču noliktavām. Tiek piekauti kursanti, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči. 
Šajā dienā norisinās interfrontes mītiņš ASK stadionā.
 
15.janvāris ir piemiņas diena Lietuvā kritušajiem. Tiek pārraidīta ceremonija no Lietuvas.
17.janvārī ir notikusi saruna starp LR AP priekšsēdētāju A.Gorbunovu un M.Gorbačovu par spriedzi, ko rada OMON darbības Baltijā. 
 
18.janvārī tiek dibināts valsta pašaizsardzības komiteja, kurā ietilpst Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Jānis Dinēvičs, Romualds Ražuks un Tālavs Jundzis. Tā ir izveidojusies sakarā ar saspringto politisko situāciju. 
 
19.janvārī Alberta baznīcā notiek atvadīšanās no pirmā upura, Roberta Mūrnieka. Daugavpilī norisinās demokrātisko spēku mītiņš. 
 
20. janvārī aprit gads kopš asiņainajiem notikumiem Baku, tiek pieminēti kritušie.
Uz vakara pusi sākas uzbrukums Iekšlietu ministrijai. OMON ir atklājuši uguni uz IeM ēku. Ministrs Aloizs Vaznis pašlaik atrodas valsts vizītē Maskavā, taču viņa vietnieks Zenons Indrikovs atrodas savā kabinetā IeM. Vēlāk viņš veiksmīgi izkļūst no IeM. Šajā dienā ievainoti tiek 11 cilvēki. Ir arī vairāki kritušie: producenta Jura Podnieka filmēšanas grupas operators Andris Slapiņš, divi miliči Vladimirs Gomonovičš un Sergejs Konoņenko, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš. 

Nākamajā dienā tiek veltīts atceres pasākums bojā aizgājušajiem. Cilvēki, atminēdamies aizgājušos, liek ziedus gan pie IeM, gan gar kanālmalas celiņu.
 
22.janvārī tiek izveidota jauna naudas reforma – ir dotas 3 dienas, lai iedzīvotāji apmainītu visas 50 un 100 rubļu naudas zīmes. 
 
25.janvārī notiek 20.janvāra upuru bēres. Vienīgai upuris, kurš netika apglabāts Rīgā bija Vladimirs Gomonovičš, viņa ģimene izlēma apglabāt Vladimiru Baltkrievija. Uz atvadām bija sanākuši daudz cilvēki. Lielākā daļa barikāžu dalībnieki lēnām sāk izklīst. 
 
Nepilnas divas nedēļas cilvēki pavadīja bailēs, jo visapkārt valdīja neziņa. Īsti skaidri neviens nesaprata kas notiek visapkārt. Vienu brīdi norisinās asinspirts Viļņā, un jau pēc dažām dienām notiek apšaude pie IeM. Taču apbrīnojami, ka pat lodēm svilpjot gar cilvēku galvām tie tomēr neatkāpās no sava un palika sargāt savu dzimteni. Visa šī tautas mīlestība lika pamatus neatkarīgai un brīvai Latvijai.
Šajās dienās cilvēki bija vienotāki, tuvāki un patriotiskāki kā jebkad. To laikā tauta kļuva saliedētāka. Visi bija dāsni un neliedza neko citiem. Nekur nevaldīja savstarpējs naids. Visiem bija viens mērķis un kopīgiem spēkiem latvieši pēc tā tiecās. Cilvēki aprūpēja viens otru, dalījās ar pārtiku un vienkārši izpalīdzēja viens otram. 
 
Uz Barikādēm bija sabraukuši visdažādākie cilvēki no visas Latvijas. Tiesa Rīgu sargāja ne tikai latvieši, bet arī vairāki citu tautību cilvēki. Kopumā sargātāju skaits bija visai iespaidīgs. Sargātāju vidū ietilpa dažādu vecuma grupu pārstāvji sākot ar maziem bērniem līdz cienījama vecuma cilvēkiem. Uz Barikādēm cilvēki devās bez vecuma ierobežojumiem. 
 
No Māras Albertas atmiņām- caur viņas acīm redzu kāda bija cilvēku savstarpējā izturēšanās. No šīm atmiņām gūstu iespēju ielūkoties tā laika cilvēku sadzīve, cenās, kas valdīja 1991.gada veikalos, iepazīstu interesantus faktus, piemēram to, ka par gāzi bija jāmaksā 200 rubļi mēnesī, televizora remonts un bloka iemontēšana maksāja 1500 rubļi, autobusa mēnešbiļete maksāja 4 rubļi. Gūstu priekšstatu par to kāda vērība bija rublim.
 
Mani izbrīna pārtikas produktu vienkāršotais klāsts. Tajā neietilpa ne pašreizējo veikalu neiztrūkstošie eksotiskie augļi, ne arī citas preces, kas ievestas no citām valstīm. Veikala klāsts sastāvēja no pilnīgi parastiem pamatproduktiem pārsvarā maizes, dārzeņiem, piena produktiem un gaļas. 

Vairāki atmiņu sniedzēji īpaši uzsver to, ka latvieši stāvēja „kailām” rokām pret ieročiem. 
Citāts no grāmatas „Domā par Latviju. Piemini barikādes”: „Esat droši! Mūsu pusē ir pārsvars, kad latvietis ar plikti pie vaiga nogulstas uz savas zemes, aiz viņa dzīvo un elpo visa Latvija. ...Latvju kareivji, stāvat droši! Aiz jums kā viena sirds pukst latvju zeme un tauta... Studenti, skolnieki, strēlnieki, zemnieki, kuri atstāj arklu tīrumā un iet jums palīgā. /K. Skalbe/”
 
Tas kā cilvēki pasniedz tā laika notikumus ir diezgan atšķirīgi. Krievu prese nedaudz savādāk apgaismo barikāžu notikumus. Katram bija sava attieksme pret notiekošo. Lai gan notikums bija viens, tas no dažādām pusēm tiek atspulguļots ļoti atšķirīgi.
 
Nobeigums.

Pētniecisko darbu rakstu pirmo reizi. Uzsākot to vēl nezināju, kas īsti ir Barikāžu laiks, biju dzirdējusi par to, taču neaptvēru, tā laika nozīmi, kas tagad ir ievērojami cēlusies manās acīs, neapjautu to kāds pārbaudījums tas bija tautas vienotībai un mīlestībai pret dzimteni. Lēnām iepazīstot vēstures grāmatu teoriju, faktus un intervējot cilvēkus sāku aptvert to cik liktenīgas bija tās pāris nemierā pavadītās dienas, no kuram izšķīrās mūsu visu likteņi. No grāmatu teorijām ieguvu hronoloģisko skatījumu un politiskos iemeslus, savukārt no intervijām iepazinu cilvēku emocijas un guvu priekšstatu par to kāda bija cilvēku ikdiena. Intervēt cilvēkus bija interesanti, jo katrs spēja man pastāstīt, ko tādu, ko nevarēja citi un grāmatas. Bija neierasti lūkoties pagātnē citu acīm un sekot līdzi notikumiem, kas viņus pavadīja.
 
Vizuāli, man ļoti palīdzēja iejusties 1991.gada Barikāžu notikumos, foto grāmata „Domā par Latviju. Piemini barikādes.”
Analizējot šos notikumus tuvāk, es iepazinu situāciju kas valdīja 1991. gadā, uzzināju kādus iespaidus tas ir atstājis uz tā laika pieredzējušajiem cilvēkiem un nonācu pie dažiem secinājumiem. Nonācu pie slēdziena cik liela nozīme patiesībā ir Latvijai, bieži vien cilvēki aizmirst, ka zeme kurā mēs dzīvojam nav radusies tāpat vien, to ir veidojusi pati tauta aiz mīlestības, un ceļš pa kuru tā ir gājusi nav no tiem vieglākajiem. Uz pasules fona Latvija ir tikai viena no daudzajām, mazajām valstīm, kam ne vienmēr tiek pievērsta uzmanība, bet aiz šīs mazās valsts robežām slēpjas, kas vairāk par vienkāršu cilvēku pūli un teritoriju, ko tas apdzīvo. Tur mīt sava valsts valoda, bagātas tradīcijas, paražas, vēsture, tauta, kas ir gatava cīnīties par savu tēvu zemi līdz pat galam, milzīga tautas vienotība un patriotisms, kas nemaz tik spēcīgi nedominē lielvalstu cilvēku sabiedrībā. Visas Latvijas vēstures garumā tauta ir cīnījusies pret valstīm kas cenšas pakļaut to. Dažreiz tas izdevās un dažreiz nē, bet tas nebūt ne nepdzēsa liesmu kas ir iedegta latviešu sirdīs un dod drosmi aizstāvēt savu tēvuzemi jebkurā laikā. Pēc katras izdevības iegūt brīvību tauta tiecās nepagurdama. Laikam mainoties mainījās arī paaudzes, taču neviena no tām nepievīla Latviju.
 
Manuprāt, pašas tā sauktās barikādes nebija akmeņu krāvumi, betona bluķi vai koka baļķi. Tie bija Latvijas patrioti, kas ar savu uzticību dzimtenei lika šķēršļus Padomju varai Latvijā.
 
Barikāžu laiks kalpo kā izcils pierādījums tam, ka ne jau varu iegūst tas, kas tur rokā ieroci, bet vara pār sevi pieder tam, kas ir gatavs pastāvēt par to līdz galam. Nepiekāpjoties un ticot savam spēkam tauta izcīnīja brīvību. Domāju, ka Barikāžu laiks kalpoja arī par atgādinājumu tautai, ka tā ir viena tauta, ar kopēju mērķi un atminoties šo laiku, pat pēc 20 gadiem, cilvēki sajūt to vienotību, kas valdīja Latvijā 1991.gadā .
Arī daudzas sabiedriskās organizācijas Latvijā ir pelnījušas atzinību par to, ka veiksmīgi vadīja aizstāvjus un visiem spēkiem centās panākt LR brīvības atgūšanu.
 
Lai arī kādas nesaskaņas valdītu starp latviešiem ikdienā, gadījumā kad runa ir par Latvijas brīvību visas nesaskaņas tiks paliktas malā un tauta būs gatava pastāvēt par savu. 1991.gadā visi latvieši vienojās kopējam mērķim – aizstāvēt Latviju.


Avots: http://www.omip.lv/barikades/darbi/skeltona
Kategorija: Barikāžu laiki (1991.gads) | Pievienoja: osa (09.04.2012)
Skatījumu skaits: 1031 | Komentāri: 1 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]