2.janvāris — Rīgā OMON pēc LKP CK rīkojuma ieņēma Preses namu, daļēji paralizējot demokrātiskā preses izdošanu.
7. janvāris — Pēc Mihaila Gorbačova rīkojuma D. Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu, Igauniju desanta karaspēka vienības ar ieganstu nodrošināt iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos.
10. janvāris — Rīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš ar prasību Ivara Godmaņa valdībai atkāpties. Piedalījās ap 50 000 cilvēku, pēc militārpersonu aicinājuma tie mēģināja ielauzties Ministru Padomes ēkā.
11. janvāris — Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņš Rīgā, Esplanādē pret Latvijas jauniešu iesaukšanu padomju armijā. Baltijas Kara apgabala štābā aizklāta Kara padomes sēdē. Nolemj izsniegt automātus virsniekiem un kara skolu kursantiem. Rīgas ielās vērojama armijas daļu un bruņutehnikas pārvietošanās.
13.janvāris: Naktī tanki ielenc Lietuvas Augstāko padomi, ieņem TV, radio, telegrāfu. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki. Plkst. 4:45 — LTF aicināja pulcēties Doma laukumā Augstākās padomēs un citu stratēģiski svarīgu objektu aizstāvībai. Latvijas radio to nolasīja Dainis Īvāns. (Vikipēdija. 1991.gads Latvijā)

Agrofirmas - kolhoza "Mārupe” ļaudīm barikāžu laiks sākās jau pirms 1991.gada 13.janvāra. Stāsta tā laika galvenais enerģētiķis, tagad SIA "Sabiedrība Mārupe” valdes priekšsēdētājs Modris Spuģis: "1990. gada rudens pusē, kad vēl pat nebija sākusies pieminekļu un kapu spridzināšana, Tautas frontes Rīgas rajona vadība mani kā LTF Mārupes nodaļas vadītāju lūdza pagastā izveidot brīvprātīgo īpašo vienību, kura varētu dežūrēt un uzturēt kārtību kopā ar miličiem, jo ne visiem valdība uzticējās. Piedalīties piekrita cilvēku divdesmit, pārsvarā no enerģētiķiem. Kā pirmos visaktīvākos varu minēt tagadējo ģenerāli Raimondu Graubi, Māri Jaunmuktānu, Uldi Madernieku, Imantu Svētiņu, Egīlu Nīlanderu, Ati Cepli, Aigaru Ķikutu, Jāni Skapstu, Jāni Taimiņu. Barikāžu laikā mums pievienojās Harijs Lediņš, Boriss Timofejevs, Aldis Sīpols... Diemžēl visus atcerēties un nosaukt nevaru, jo augusta puča laikā drošības pēc sarakstus iznīcinājām. Par vienības vadītāju tika iecelts inženieris elektriķis Juri Upzars. Viņš ir saglabājis īpašās vienības dalībnieka apliecību, bet es kā piederības zīmi – baltu rokas apsēju ar numuru 6436. Mūsu brīvprātīgo īpašā vienība jau novembrī un decembrī dežūrēja uz Vanšu un Salu tilta.” (Savu rokas apsēju ar numuru 6503 un īpašās vienības dalībnieka apliecību saglābājis arī Raimonds Graube.)

Juris Upzars: "Mans tēvs savulaik bija leģionā, tāpēc nebija grūti uzņemties 4.maijā pasludinātās Latvijas neatkarības aizstāvēšanu. Sadalījāmies grupās, cik nu vienā automašīnā var sasēsties. Braucām dežūrās. It kā viss bija mierīgi, tomēr varēja just spriedzi.”

Jau otrā dienā pēc Jaunā gada sagaidīšanas Latvijai naidīgie "īpašie” jeb OMON (otrjad miļicii osobovo naznačeņija) ieņēma Preses namu, interfrontiskā Latvijas streika komiteja pieprasīja Godmaņa valdības atkāpšanos, Latvijā esošo padomju armijas karaspēku papildināt ieradās gaisa desanta karaspēks no Pleskavas, bet Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins un gaisa spēku virspavēlnieks Timčenko draudēja ar ieroču lietošanu. Lietuva to piedzīvoja 12.janvārī. Tajā dienā tika sasaukta Latvijas Tautas frontes (LTF) Domes sēde, kurā tika secināts, ka arī Latvijai draud briesmas un nepieciešams nodrošināt stratēģiski svarīgāko objektu apsardzi. Tika pieņemts lēmums, rīt, 13.janvārī sasaukt Vislatvijas Tautas manifestāciju Daugavmalā.

Bet īpašo vienību štābā Rīgā, Hospitāļu ielā sapulce notika tās pašas dienas vakarā, uz kuru sapulcējās visi Rīgas un tuvākās apkārtnes Īpašo vienību priekšnieki, saņemot uzdevumu apsargāt Rīgas stratēģiskos punktus, veikt nepārtrauktu OMON bāzes un viņu pārvietošanās novērošanu.

Atceras Juris Upzars: "Mārupiešus norīkoja Zaķu salā apsargāt TV ēku un torni. Izdalīja rācijas, piekodinot tās nomaskēt. Savējo paslēpu zem biezās vējjakas, antenu aptinot sev riņķī. To pat nepamanīja sliktie zēni, kad nejauši iekāpu interfrontistu ātrajā medicīniskajā palīdzībā.”

Turpina Modris Spuģis: "Tūlīt pēc mītiņa Juris (Upzars) lika mums pārvākties uz Zaķu salu. Teicu traktoristam Jānim Taimiņam, ka vajadzētu atdzīt šurp traktoru. Viņam uzticētais, kā izrādījās, bija remontā, paņēma Dubrova traktoru. Pa to laiku traktorists Zakuans Iskakovs jau bija aizbraucis ar savējo uz Vecrīgu un gaidīja norādījumus no Lauksaimniecības ministrijas. Savukārt mēs, kādi seši astoņi īpašās vienības vīri ar divām vieglajām mašīnām nostājāmies Zaķu salā pie dzelzceļa tilta. Klausījāmies radio pārraides no Lietuvas, Māris Jaunmuktāns tulkoja. Pēkšņi ap pulksten vieniem diviem naktī redzam – pāri dzelzceļa tiltam virzās uguntiņas. Sapratām – nāk cilvēki. Bet kas viņi? Pagaidījām, kad pienāks tuvāk, un ieslēdzām abu mašīnu starmešus. Izrādījās, bruņoti vīri miliču formās. Sapratuši, ka atklāti, viņi pēkšņi pagriezās un devās atpakaļ. Tāda spokaina sajūta bija. Jau vēlāk mūs visus sasauca kopā Zaķu salas aizsardzības štāba priekšnieks, tagad jau nelaiķis, Roberts Millers, un TV ieejas priekšā lika nostāties trijās četrās rindās, elkonis pie elkoņa. Tika atvilktas ugunsdzēsēju šļūtenes – no tām nepieciešamības gadījumā vajadzēja raidīt ūdensstrūklu pret uzbrucējiem. Bet faktiski jau mēs tādā bruņojumā nebijām nekas cits kā lielgabalgaļa.”

Šo televīzijas ēkas aizstāvības pirmo mēģinājumu atceras arī Raimonds Graube: "Vīri aiz muguras saliktām rokām ik pēc viena sadevās rokās, es to nosaucu par nameja ierindu. Ja viens krīt, abi blakusstāvošie viņu notur...”

13.—21. janvāris — Barikāžu laiks Rīgā. Nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON un panāca, ka Vitebskas divīzija atteicās doties uz Rīgu. Barikādes tika izveidotas ap Vecrīgu, bloķējot visas pieejas tās centrālajai daļai. Īpaši tika aizsargāta Augstākās Padomes ēka (tag. Saeimas nams), Ministru Padomes ēka (tag. Ministru Kabinets), Latvijas Radio, Televīzijas centrs Zaķusalā, Galvenā telefonu centrāle Dzirnavu ielā, radio retranslācijas punkts Ulbrokā, tilti pār Daugavu un Mīlgrāvja kanālu. Barikāžu veidošanai tika mobilizēta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika no visas Latvijas. Kopumā barikāžu laikā Rīgā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki un ievainoti tika četrpadsmit. (Vikipēdija. 1991.gads Latvijā)

Toreizējais agrofirmas "Mārupe”tehnisko tīklu inženieris Imants Svētiņš brīvprātīgo īpašajā vienībā iestājās, kad nebija vēl aizmirsies dienests padomju armijā. Tāpēc tika izraudzīts par sakaru uzturētāju ar štāba priekšnieku. Savā žigulītī kopā ar Aigaru Ķikutu un Raimondu Graubi uzmanīja situāciju Bauskas ielas rajonā. (Starp citu, vēlāk, kad vairākiem īpašās vienības vīriem tika piedāvāts ierocis un dienests Zemessardzē, no mārupiešiem militāro karjeru izmantoja arī Egīls Nīlanders, Normunds Aleksis un Raimonds Graube, nu jau ģenerālis un NBS komandieris.)

Bet Imants Svētiņš tolaik ar savu mazo grupiņu kādus trīs mēnešus dežūrēt devās kā uz darbu – regulēja satiksmi, pārbaudīja automašīnas, reizēm arī trolejbusus, pa brīvbrīžiem ķeroties arī pie amata pienākumiem agrofirmā, lai pārliecinātos, ka Jaunmārupes ciemats tiek nepārtraukti apgādāts gan ar ūdeni, gan siltumu.

Bijusi gan reize, kad Zaķu salas aizsardzības štāba priekšnieks Roberts Millers brīdinājis: "Uz jūsu pusi laikam brauc omonieši!” Svētiņa vīri apturējuši viņu automašīnu. Sasveicinājušies. Un pēc tam Imants ziņojis Štāba priekšniekam, cik bruņotu vīru bijis, kurp aizbraukuši.

Imants atzīstas, ka tajā draudīgajā laikā juties pasargāts – pirms doties aizstāvēt Latvijas brīvību, sieva esot iedevusi līdzi Dievvārdus.

Protams, gribējās šos stipros vārdus tagad darīt zināmus visiem. Šķita, arī patlaban tie varētu pasargāt bez darba palikušos, nabadzībā nonākušos, tēvzemi pamestgribošos. Uz manu lūgumu Areta Svētiņa atsaucās e-vēstulē: "Es pakonsultējos ar savu mammu un sapratu, ka nevajag tos Dievvārdus nest ārpus ģimenes un mājas. Tos rakstīja mana vecvecmamma, kas dzimusi 1879 gadā. Viņa pati tos izrakstījusi no vecās Bībeles tieši savai ģimenei, aizsargājot, dodot līdzi 1. Pasaules kara laikā saviem brāļiem un dēliem. Ne jau tikai vārdos ir tas spēks, bet tieši tos rakstot, ar mīlestību un domu spēku tos uzlādējot, aizsargājot. Tad varbūt tieši tāpēc pēc visiem kariem vīri atgriezās dzīvi. Arī manas omītes dēli no II Pasaules kara atgriezās. Mana mammīte tos deva līdz brālim 1986 gadā, lai viņu neiesauktu dienestā uz Afganistānu...

Tāpēc arī savam vīram Imantam 1991. gadā cītīgi tās 6 lapas pārrakstīju un ieliku kabatiņā ar TĀDU domu spēku. Pati barikādēs diemžēl nevarēju būt, jo sēdēju mājās ar lauztu kāju, trīsgadīgu meitiņu un ceturtajā grūtniecības mēnesī.

Kā jau teicu, vārdi un stils no vecās Bībeles ņemts, neesmu pārliecināta, vai kaut kas no tā Tev var noderēt. Rakstīšu vārds vārdā ar tām kļūdām, ko pašai grūti pieņemt, bet roka neceļas labot.

«JĒZU KRISTU atrast vari, ka tikai viņa vārdu nesi, dari tu, kā Jēzus tevi svētu dara, tādēļ viņam kalpo, cik vien vari. Kas uz Jēzu paļaujas, tas no grēkiem izraujas. Slava un gods Jēzum mīļam bērniņam....Kungs Jēzu, žēlo mūs, kad tev jāmirst, uz Dievu paļaujies, jo nezini katrā stundā beidzamā būs bēdas, tik pacieties kas uzlikts, to neskaties, tu nespēcīgais tik esi ar mieru. Viņš uz pilnību tur rāda katru dienu jau mūžam... Neteic visu, ko tu zini, neteic visu, ko tu dzirdi. Netiesā jel tūdaļ, ko tu redzi. .... Ar Dieva žēlastību sargā, svētī, lai tavus vārdus zinām lēti. Kungs Jēzus manim dodi un vieglu stundu modi, kad lūdzama stunda pie manis stāv, ka nenomāc mani ne nāve ne velns. Jēzum svēts gars... Āmen.»

Tālāk tekstā daudz kas par to, ka Svētdienās nedrīkst strādāt , par sievietes misiju, dažādu Bībeles svēto burtu savirknējums u.t.t. Domāju, ka to visu nevajag. Un vēl – skaidri zinu, ka mans vīrs šos vārdiņus nav pat izlasījis. Varbūt arī vecvectētiņš, vectētiņš, mammas brāļi... Es domāju, ka viņiem svarīgāka bija tā apziņa, ka kāds par viņiem tur - mājās lūdz un domā. Svarīgākā jau ir tā enerģija un labās domas, ko iemieso līdzi paņemtā lapiņa, vai lakatiņš - kas nu kuram.»

Kad 13.janvārī sešos rītā darbu sāka Latvijas Radio, visi, kuri bija pamodušies, izdzirda LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvāna aicinājumu ierasties Rīgā, lai tautas manifestācijā organizētos izcīnītās brīvības aizstāvībai. Tā sākās visu kopējais un katra atsevišķais ceļš uz barikādēm. Tagad, pēc divdesmit gadiem apkopojot novadnieku atmiņas par tajā laikā piedzīvoto un pārdzīvoto, prāts kļūst tramīgs – vai nenodarīsim pāri vēsturei, sajaucot datumus, notikumus, līdzcilvēku vārdus. Pati bez 1991.gada janvāra "Darba Balss” pāršķirstīšanas, nudien, varu atminēties tikai dažus spilgtākos pārdzīvojumus.

Daugavmala. Milzīgajā pūlī grūti saklausīt runātājus. Kaut kur tālāk ieslīpi pāri cilvēku tūkstošiem aizrūcina helikopters ar sarkanu zvaigzni un nozūd aiz namu jumtiem. Kaut kur aizmugurē atskan čuksti – no Ādažiem uz Rīgu tuvojas tanki. Uzreiz galvā asociācija ar skolā mācīto Mirdzas Ķempes dzejoli. Par karu Vjetnamā un Raimondu Djenu, kura, uzguļoties sliedēm, apturēja uz Vjetnamas Republiku sūtīto vilcienu ar nāves ieročiem. Nolemju iet pretī zaldātiņiem, jo nevar būt, ka nespēšu viņus pārliecināt nedarīt muļķības. Eju un mēģinu atcerēties visu dzejoli. Ļeņina vai jau Brīvības iela gandrīz tukša. Auksti. Pie Tallinas ielas mazā ieskrietuvītē padzeru kafiju, tad turpinu ceļu Gaisa tilta virzienā. Tanku vēl nav. Trolejbusu un mašīnu arī. Uzkāpju tilta augstākajā vidusdaļā un skatos tālumā. Tankus aizvien neredz. Atkal salst. Lēnām dodos atpakaļ. Mešanās zem kāpurķēdēm izpaliek...

Ir vēls vakars. Kopā ar Inčukalna astoņgadīgās skolas zīmēšanas skolotāju Jonu Bajarunu un citiem tautfrontiešiem sēžam uz Augstākās Padomes ēkas trepēm. Sargājam savējo domubiedru, tagad jau deputātu Andri Grūtupu. Bet nekas nenotiek, toties ir trakoti auksti.

Eju uz radu dzīvokli Rīgā. No sestā stāva logiem var redzēt Ziedoņdārzu. Vaktējam, kad būs nepieciešama mūsu palīdzība. Beidzot ir silti. Aizmiegu. Pamostos no smagas dārdoņas. Tanki jau klāt? Nē! Visa Suvorova vai jau Čaka iela pilna ar kokvedējmašīnām no Inčukalna un vangažnieku gāzbetonkravnešiem...

Bet kas notiek pie raidtorņa Ulbrokā? Kāpjam mašīnā un drāžam turp. Izrādās, ka pat žurnālistiem ieeja aiz žoga liegta. Tāču sargātājvīri nomierina – viss kārtībā. Varam doties atpakaļ. Bet ne uz mājām. Nu jau uz darbu. Rakstīt avīzei barikāžu hroniku. Ir sākusies pirmdiena.

Savukārt Māra Krustkalne, tolaik agrofirmas "Mārupe” dispečere, mītiņa dienu atceras tēlaināk. Debesis drūmu mākoņu pilnas. Tāds pats Krastmalā sapulcējušos cilvēku noskaņojums. Runā Mavriks Vulfsons, aicinot nepadoties, jo gan jau arī Latvijā uzspīdēs saulīte. Un tiešām! Cauri mākoņiem izlaužas gaiši stari. "Tā bija fantastiska sajūta, kas mani pavadīja visu laiku,” saka Māra un turpina: "Mūsu cilvēki jau devās pāri Akmens tiltam pie sava autobusa, kad mani panāca mūsu priekšsēdētājs Jānis Zvaigzne, kuram kāds no vadošajiem tautfrontiešiem bija lūdzis sūtīt uz Rīgu smago tehniku. Sadalījām pienākumus – viņš meklēs traktorus, es mašīnas ar puspiekabēm. Tovakar uz pilsētu aizbrauca vairāki "kamazi”, kurus izvietoja Vecrīgas šaurajās ieliņās. Bet es pati paliku dežūrēt dispečerdienestā pie rācijām un telefoniem. Ļoti baidos no tumsas, bet nebija tovakar neviena, ko pasaukt līdzi uz dežūru. Paņēmu suni.”

Lietišķs to dienu skatījums saglabājies bijušajam kolhoza – agrofirmas "Mārupe” zootehniķim, LTF Mārupes nodaļas vadītājam, tagad Mārupes novada Domes priekšsēdētājam Mārtiņam Bojāram: "Jānis (Zvaigzne) pateica, ka jau šovakar smagajām automašīnām būs jābrauc uz Vecrīgu sākt veidot aizsprostu tankiem. Paši pirmie ieņēmām pozīcijas Doma laukumā. Sēdējām un pa rācijām gaidījām tālākus rīkojumus.

Kad pirmā trauksmainā nakts bija pārlaista, kolhoza "Mārupe” nozaru vadītājiem rīts sākās ar sapulci priekšsēdētāja Jāņa Zvaigznes kabinetā. Darba kārtībā pats galvenais jautājums: lauksaimnieku organizēta iesaistīšanās nevardarbīgās pretošanās kustībā. Tika sadalīti pienākumi un pieņemti lēmumi par lieljaudas tehnikas un cilvēku sūtīšanu uz barikādēm.

Jānis Zvaigzne, kurš uzņēmās atbildību par cilvēku un tehnikas sūtīšanu uz Rīgu, skaidro: "Bija trīs galvenie uzdevumi:
Pirmkārt, nodrošināt barikādes ar tehniku un cilvēkiem, netraucējot ražošanu. Otrkārt, organizēt un vadīt viņus.
Treškārt, rūpēties par cilvēku drošību un veselību.
Tāpēc konkrēti izrunājām, kā kolhozā uz vietas notiks visi organizātoriskie darbi, lai nepārtraukti nodrošinātu cilvēku diennakts dežūras Rīgā, sagādājot viņiem nepieciešamo transportu, ēdināšanu, rācijas, degvielu tehnikai. Šos organizatoriskos darbus, kuros bija iesaistīti visi speciālisti, bet galvenā atbildīgā nevajadzētu vērtēt zemāk nekā dežūras uz barikādēm. Un liels paldies viņiem par to.
Atbildību par dispečerdienestu uzņēmās Māra Krustkalne. Turklāt viņai ar savu komandu nācās rūpēties ne tikai to transportu, kas devās uz barikādēm, bet vajadzēja izrīkot arī tiešajā ražošanā iesaistīto. Atbildīgā par ēdiena piegādi Rīgā esošajiem bija Rita Kalnupa, bet Sarmīte Kļaviņa, būdama kadru daļas priekšniece, reģistrēja cilvēkus un komplektēja uz barikādēm dežūrējošo maiņas. (Telefonsarunā Sarmīte Kļaviņa atzina, ka galvenais, kas palicis atmiņā, ir perfektā darbu organizācija. Agrofirmā tika izveidota pat tāda sistēma kā kara laikā, kad cilvēkus iesauca armijā.) Katru rītu un vakaru iesēdinājām autobusā kārtējo barikāžu aizstāvju maiņu, novēlējot mierīgu dežūru.
Par mārupiešu mediķi piekrita būt Inese Bolgzda. Morālu atbalstu un drošības sajūtu deva toreizējais milicis, tagad Mārupes policijas nodaļas priekšnieks Juris Jēkabsons. Protams, svarīgi bija norunāt, kurš pieskatīs Rīgā ievesto tehniku, piegādās tai degvielu. Šo pienākumu uzņēmās inženieri Laimons Lācis un Juris Laudinskis. Lietišķas sarunas par diennakts darbu organizāciju, lai varētu kontrolēt situāciju uz barikādēm, mums notika katru rītu, kad bijām sakontaktējušies ar Lauksaimniecības ministriju un Rīgas rajona Tautas deputātu padomi. Bija gadījumi, ka izbraukšanu nācās atlikt uz vairākām stundām, un bija, kad nācās apstāties pusceļā. Bet vienu gan var teikt droši – mūsu cilvēki bija apzinīgi un disciplinēti. Katru dienu valsts neatkarību sargāt uz Rīgu devās solītais cilvēku skaits. Un visu veikto pasākumu rezultātā kolhozs savu pienākumu, šķiet, izpildīja.”

Mārtiņam Bojāram uzticēja atbildību par nakts, bet priekšsēdētāja vietniekam Imantam Belševicam, agronomam, Linardam Jansonam, priekšsēdētāja vietniekam Ermanim Zikmanim dienas maiņu. (Abi pēdējie Barikāžu piemiņas divdesmito gadadienu gan vairs nesagaidīja). Dežūrām cilvēkus sarunāt nebija grūti, bet kā atzīst bijušais agrofirmas priekšsēdētājs Jānis Zvaigzne, tomēr bija jāizvērtē, kuri var braukt, kuri to nevar veselības, ģimenes apstākļu vai ražošanas dēļ, jo tā nedrīkstēja apstāties: govis, cūkas un ūdeles bija jābaro, apkure jānodrošina kā siltumnīcām, tā Jaunmārupes ciemata mājām.

To, ka liela nozīme iedzīvotāju drošības sajūtas uzturēšanā bija mājās palikušajiem speciālistiem, apgalvo arī Raimonds Graube: "Kamēr es piecas diennaktis no vietas atrados uz barikādēm, tikmēr siltummezglos ventīļus skrūvēja un ūdensapgādes tīklus remontēja inženieris – siltumtehniķis Harijs Lediņš.”

Ziemas sezonā brīvāki izrādījās mehanizatori un celtnieki. Viņi arī veidoja Rīgas aizstāvju pastāvīgo kodolu. Turpmāk katru diennnakti Doma laukumā un Zaķu salā dežūrēja, kā arī barikāžu aizstāvju organizēšanā piedalījās ap simt piecdesmit mārupiešu, pārstāvēdami 12 dažādas tautības. Darāmā atradās visiem.

Dispečere Māra Krustkalne stāsta, kā dežurantu brigāde organizējusi četrus, tolaik kolhozam piederošos autobusus, ar ko aizgādāt Rīgā maiņas šoferus un brīvprātīgos brīvības sargātājus: "Bieži vien šoferis Anatolijs Ļipajs veda cilvēkiem pilnu lielo autobusu uz Rīgu un arī pats tur palika pa nakti. No rīta, paņēmis naktssargus, atgriezās Mārupē. Automašīnas un traktorus, kuri bloķēja Vecrīgu, pamīšus uzraudzīja saimniecības šoferi un traktoristi Stepans Puškelis, Vilnis Krustkalns, Laimonis Ļifānovs, Egīls Staņevičs un citi stūresvīri. Viens no degvielas pievedējiem bija Valfrīds Poikāns.”

Mārtiņš Bojārs: "Vecrīgu aizbarikādēja trīs mūsu lielie traktori. Viens pie Ģildes, otrs pie Krievu drāmas teātra, trešais uz Smilšu ielas netālu no Pulvertorņa. Lieljaudas traktoram bija piekabināts klāt treileris, uz kura atradā divi kāpurķēžu buldozeri, lai tankam būtu grūtāk tikt pāri. (Buldozeru vadītāji, kā vēlāk atcerēsies galvenais agronoms Jānis Skapsts, bija Aivars Stumburs un Leons Dubrovs, bet lieljaudas traktoru vadīja kazahs Zakuans Iskakovs, kuru regulāri nomainīja igaunis Kaaziks. Degvielu pieveda Boriss Kozernovičs.) Diennaktī ik pa divām stundām bija jābūt pie rācijām, lai saņemtu ziņas par situāciju uz vietān un kādu palīdzību vajadzētu sniegt. Piemēram, ja sākas armijnieku uzbrukums, jāveido dzīvā ķēde, un, ja nepieciešams, jāatkāpjas uz Jēkaba ielu. Pirms katras nakts maiņas vajadzēja pieteikties LTF organizētajā štābā, kur tagad atrodas Saeimas komisijas. Parasti naktīs tur dežūrēja Tālavs Jundzis. Reiz, kad vajadzēja ierasties Radiomājas pēdējā stāvā, redzēju, ka tur dežūrēja snaiperi, kādi divdesmit jaunu puiši, acīmredzot, sportisti. Vēlāk man Inese (Bolgzda, ārsta palīgs no Mārupes) stāstīja, ka reiz pie Radiomājas augšējiem logiem ļoti tuvu pielaidies armijnieku helikopters.”

Helikopters mēdzis lidināties arī gar Zemkopības ministrijas logiem.
Savukārt toreizējais kolhoza kūdras iecirkņa vadītājs Andris Kalnups atceras: "Jau pirmajā dienā traktorists Jānis Vītols, būdams arī metinātājs, Doma laukumā metināja prettanku režģus. Iecirkņa rīcībā vienīgā lielāka svara tehnika ar gumijas riteņiem bija autogreiders. Atceros, ka izvadot ceļā uz Zaķu salu, norādīju greidera vadītājam Jurim Klovānam, ka drošākā vieta šaušanas gadījumā ir aiz motora, bet ne kabīnē. Doma laukumā barikādes sargāja Ivars Jansons un Aivars Babrauskis, bet traktorists Jānis Gross un Andris Vītols ar „belarusu” un piekabi piegādāja ugunskuriem sveķotos purva priedīšu celmus. Tie dega ilgi, ar lielu karstumu, un, atcelmojot kūdras ieguves laukus, bija sakrājušies ievērojamā daudzumā. Celmu iekraušanā piedalījās ne tikai Kārlis Znatnajs un iecirknī strādājošie vīri, bet pat mans deviņgadīgais dēls Ivars Kalnups un viņa klases biedrs Nauris Ozols centās cik varēja.”

Trešajai Kalnupu ģimenes pārstāvei Ritai, tolaik kolhoza arodkomitejas priekšsēdētājai, kopā ar vietnieci Antoņinu Greku, grāmatvedi Ziedīti Poršu, kasieri Agnesi Ploku un Laimu Lasmani bija uzticēts organizēt barikāžu aizstāvju ēdināšanu: "Jānis Zvaigzne nosauca mūs par „mātēm barotājām” un visā pilnībā šo uzdevumu arī mums uzticēja. Mūsu rīcībā iedalīja mikroautobusu „Latvija” ar šoferi Juri Altbergu. Koordinācijas centrā tika dots norādījums ― "Mārupe” pieved ēdienu pusdienām un vakariņām. Vakariņām jābūt ne ātrāk kā pulksten 22:00.

Saskaņojāmies ar kolhoza ēdnīcu, tās vadītāju Tatjanu Ļipaju. Pirmo dienu ēdinājām gan Doma laukumā, gan Zaķu salā. Tas aizņēma daudz laika, bet ēdiens dzisa. Kolhozam "Mārupe” tolaik piederēja daļa no restorāna "Pie Kristapa” un priekšsēdētājs nokārtoja, ka Doma laukumā dežūrējošos mārupiešus ēdina tur.”

Restorāna toreizējā direktore Elvīra Kočeva atklāj barikāžu aizstāvju ēdināšanas tehnoloģiju. Siltie ēdieni tika pasniegti divas reizes pusdienās un pusnaktīs, taču vestibilā un garderobē pastāvīgi atradās uzkodas, ko par savu naudu bija sarūpējuši restorāna darbinieki. Cilvēki varēja nākt un apsildīties. Bet karstos ēdienus par ēdnīcas nevis restorāna cenām apmaksāja kolhozs. Virtuvē diennakti rosījās šefpavārs Zigurds Osis, kurš mājās negāja, bet pasnauda augštāva istabiņā.

Rita Kalnupa turpina: "Vēlāk mūsu aprūpējamā teritorija kļuva tikai Zaķu sala, kur paēda ne vien Mārupes cilvēki, bet liela daļa no tur esošajiem barikāžu aizstāvjiem. Ēdnīcas meitenes gatavoja zupu un otro ēdienu lielās porcijās un vairāk par noteikto daudzumu. Vienā no vakariem pie mūsu „Latvijas” busiņa pienāca grupa cilvēku no Valkas ― atbraucis Valkas ansamblis, lai priecētu un uzmundrinātu aizstāvjus ar savām dziesmām. Varējām pacienāt arī viņus.»

Jau pieminētajai Agnesi Plokai prātā palicis gadījums kad mātes – barotājas Zaķu salā varējušas ierasties tikai četros no rīta.: "Taču arī tad mūs sagaidīja visi mierīgi rindā, neviens neizrādīja nepatiku, neķēra un negrāba ēdienu. Arī traukus nekur nenomētāja, bet salika akurātā kaudzītē un karotītes blakus. Tādu attieksmi vēl kādreiz gribētu piedzīvot. Bija tur cilvēki arī no tālākajiem rajoniem, kuriem siltu ēdienu nevarēja piegādāt. Tad ar viņiem dalījāmies. Pabarojām arī studentus, kuri bija ieradušies sargāt barikādes. Tur bija arī mans dēls, krustdēls, vispār viņu bija diezgan daudz. Pa dienu maizītes un karstu tēju barikāžu sargātājiem nesa pat sirmas tantiņas.

Līdzi bija paņemti mazie radioaparāti, cilvēki klausījās, kur kas notiek. Kāds krieviski runājošs jēkabpilietis, kuram jau trešo dienu nebija atsūtīta maiņa, lūdza uzzināt ciema padomē, kas noticis, jo pašiem mājās telefona neesot, bet dzīvojot taču pie Maskavas šosejas. Jā, toreiz cilvēkus nedalīja krievos un latviešos. Bija tautfrontieši un interfrontieši.”

Kad mārupietes atminas Zaķu salu, arī man spilgtā atmiņā uzplaiksn epizode no kādas intervijas ar brīvprātīgo Zaķu salas aizsardzības štāba priekšnieku Robertu Milleru. Viņš ir tik aizsmacis, ka spēj vienīgi nočērkstēt: "Higiēniskās lūpenes tev nav?” Un kamēr viņš saka šos vārdus, no sasprēgājušajām lūpām sirmajā bārdā pil sīkas asins lāsītes.

Ritai Kalnupai toties atmiņā palikusi kolhoza priekšsēdētāja pavisam netipiska rīcība – kad sals pieņēmies, viņš atļāvis "mātēm barotājām” iegādāties konjaku un pieliet klāt vakara tējai vai kafijai, lai vīriem kaut nedaudz siltāk būtu.

Savukārt kolhoza ēdnīcas vadītāja Tatjana Ļipaja nevar aizmirst, kā kolhozniece Lilija Šišļakova nokāva savas desmit vistas, atveda uz ēdnīcu, lai saimnieces pagatavotu gardu ēdienu barikāžu dalībniekiem. Viņa tā palīdzēja brīvības aizstāvjiem.

14.janvāris: Mihails Gorbačovs PSRS Augstākās padomes sēdē atkārto PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo viedokli, ka armija Viļņā rīkojusies pareizi. F. Kuzmins izsaka ultimātu Anatolijam Gorbunovam ar prasību atcelt Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemtos likumus.
Plkst. 14:50 — OMON uzbruka Vecmīlgrāvja tilta sargiem. Atklāja uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sita cilvēkus, draudēja ar ieročiem, laupīja mantas.
Plkst. 18:45 — OMON uzbruka pie Brasas tilta, apmētāja mašīnas ar degmaisījuma pudelēm, izraisīja ugunsgrēku.
Plkst. 20:00 — notika attkārtots OMON uzbrukums pie Vecmīlgrāvja. Dienas laikā tika nodedzinātas 17 automašīnas. Raidstacija "Svoboda" vairākkārt konkretizēja ziņas par militārā apvērsuma plāniem Latvijā.
15. janvāris: Naktī notika divi OMON uzbrukumi Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei Zeļļu ielā 8. Tika piekauti kursanti, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči. Notika Interfrontes mītiņš ASK stadionā Rīgā, paziņojot par varas pārņemšanu republikā. janvāris: Latvijas Republikas Augstākā padome organizēja deputātu kvoruma nakts dežūras Augstākās padomes ēkā.
Plkst. 16:45 — Vecmīlgrāvī pie tilta tika nošauts Roberts Mūrnieks, ievainoti A. Dreimanis un A. Podnieks.
Plkst. 18:30 — notika OMON uzbrukums pie Brasas tilta. TIevainots I. Gudrais. 16.janvāris: Uz barikādēm izsludināts trauksmes stāvoklis. Latvijas Komunistiskās partijas izveidotā Streika komiteja deklarēja, ka Latvijā atdzimst fašistisks režīms. Rīgā ieradās PSRS Augstākās padomes deputātu delegācija A. Deņisova vadībā. Atgriežoties Maskavā, tā paziņoja, ka Latvija atbalstot PSRS Prezidenta pārvaldes ieviešanu.
18. janvāris — Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem lēmumu izveidot vienotu valsts pašaizsardzības komisiju. 19. janvāris — notika tautas manifestācija Roberta Mūrnieka bērēs. Naktī OMON aizturēja un piekāva piecus Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus. (Vikipēdija. 1991.gads Latvijā)

Pirmās pāris diennaktis Rīgas sargiem nācās aprast ar jaunajiem pienākumiem. Mārupiešu īpašajai brīvprātīgo vienībai, kura bija sadalīta pa pieciem cilvēkiem grupā, lai varētu pārvietoties vienā automašīnā, galvenais uzdevums, kā saka toreizējais vienības komandieris un agrofirmas inženieris elektriķis Juris Upzars, bija novērot un ziņot par omoniešu pārvietošanos, uzmanīt, lai salā netiktu ievesti ieroči vai cita munīcija. Bet vakaros ar smago tehniku nobloķēt Salu tiltu pilnībā, aizbarikādējot pat vienīgo joslu, pa kuru transports pārvietojās pa dienu.

Abi ar Modri Spuģi tagad ar smaidu atceras, kā vīri salikuši dzelžus traktoru riteņiem apkārt, lai uzbrukuma gadījumā riepas nesašautu, kamēr paši traktoristi sēdējuši stikla kabīnēs. "Šķita prātam neaptverami, ka viņi varētu šaut uz cilvēkiem, bet riepas sašaut varētu gan,” toreizējās izjūtās dalās Juris un atceras epizodi, kad nācās tikties ar omoniešiem aci pret aci: "Varonīgi piegājām klāt, bet viņi piekāpīgi mierina: - Spokoino, spokoino.

Un vēl viena epizode: kādā naktī, kad jau Salu tilts bija smagās tehnikas nobloķēts, pie tā piebrauca armijas bobiks, kurā sēdēja krievu armijas ģenerālis. Pavēlēja: "Otkroiķe! (taisiet vaļā!)” Atbildēju, ka netaisīšu. Teicu, lai brauc pāri Akmens tiltam. Ģenerālis no dusmām kļuva bāls, taču paklausīja.”

Savukārt Modris Spuģis uzskata, ka labi vien bijis, ka vienības vīriem netika izdalīti ieroči: "Tas bija jau pirmajā naktī. Klausāmies, Daugavā ledus lūst. Pa kolhoza rāciju ziņoju štābam, ka tuvojas kuteris. Izrādījās - atbraukuši zvejnieku kuģīši, kas bija paredzēti trošu novilkšanai pār Daugavu un ievainoto transportēšanai uz pilsētas slimnīcām. Galvenais, ko pirmajās dienās sapratu - ar Māri Jaunmuktānu un Jāni Taimiņu var iet karā. Tagad gan Māris ir kļuvis liels skeptiķis un teic, ka nožēlojot piedalīšanos barikādēs. Toties neviens no tā laika cīņu biedriem nenožēlo, ka ir bijis kopā ar viņu.”

Brītiņu padomājis, Modris atceras vēl kādu notikumu: "Stāvam uz tilta. Piebrauc viens no īpašās vienības, atceros, uzvārdā Grigulis. Saka – aizbrauks viena mašīna, un kad teikšu, aiz tās momentā ar traktoriem nobloķējiet brauktuvi. Šķita, ka tiek gatavota kāda provokācija.”

To, ka nācās uzmanīties no provokācijām, apstiprina arī Raimonds Graube: "Neizslēdzām iespēju, ka arī īpašo vienību rindās var būt kāds iesūtīts provokators, vai nu kādam dedzīgākam musu pašu barikāžu aizstāvim neiztur nervi. Kā uzzināju no Roberta Millera, viens bija paņēmis līdzi medību ieroci, bet viņu ātri vien atklāja.” Bet Modrim Spuģim atmiņā palicis vēl kāds notikums uz nobloķētā Salu tilta: "Bijām liecinieki, kā viens ātri braucošs žigulītis aizķēra mūsu traktora sniega lāpstu. Autiņš pavisam šķībs, Pa durvīm izbira lērums grāmatu. Tā arī aizbrauca prom, ne ar vārdu nepārmezdams tilta sargiem. Un vēl atceros gadījumu, kas lika izvērtēt cilvēkus.

Bet tas jau bija vēlāk, kad barikādes bija jau nojauktas, bet TV ēkā varēja iekļūt tikai ar speciālām apliecībām. Viens no toreizējiem "Labvakar” vadītājiem Jānis Šipkēvics tikai pēc uzstājīga lūguma bija ar mieru apliecību parādīt, toties populārais aktieris Gunārs Cilinskis pat bez prasīšanas rādīja.”

Arī toreizējam agrofirmas "Mārupe” galvenajam agronomam Jānim Skapstam iznāca dzīvot pa Zaķu salu: "Televīzijas torņa sargāšanai nosūtījām lieljaudas traktorus. Imants Bergmanis un maiņas mehanizators Aivars Gailītis vadīja iekrāvēju "Karpatec” ar buldozera lāpstu traktora priekšā. Arī mehanizatori savā starpā sazinājās ar rāciju palīdzību. Neiztika arī bez pajokošanās. Reiz Imants Bergmanis jautā Vecrīgā dežūrējošajam Kaazikam, ko viņš darot. Tas atbild, ka berot stobros daudz pulvera, lai būtu lielāks blīkšķis.

Kur nu viņš tobrīd stobrus ņēma! Bet medniekiem gan augusta puča laikā bija rīkojums ierasties Zaķu salā ar bisēm. Es biju Mārupes 57 mednieku kolektīva vadītājs. Braucām , cik nu varējām sasēsties "Ņivā”. Sarunājām pašus drosmīgākos, jo zinājām, ja kaut kas nopietns sāktos, vispirms tēmēs uz bruņotajiem vīriem. Aizbrauca Pēteris, Edvards (tagad jau nelaiķis), Elmārs Jasinski, Viktors un Imants Buki. Ar medību bisēm plecos vakarā staigājām gar televīzijas torni un Daugavmalu. Pēkšņi ieradās armijas automašīna ar tentu, kurā sēdēja karavīri ar automātiem. Tā nu stāvējām aci pret aci, līdz viņi pagriezās un aizbrauca. Mūsējie nosmējās, ka zaldātiņi nobijušies no valdniekiem.”

Toreizējās agrofirmas siltumnīcu kombināta vadītājam Jānim Bērziņam, kurš, bruņojies tikai ar rāciju, vairākas naktis uz Salu tilta dežūrēja pārī ar Artūru Tervitu, par tikšanos ar omoniešiem palikušas nedaudz savādākas izjūtas: "Viņi mēdza braukāt ar brezentu pārklātas automašīnās, demonstrējot ieročus. Vienreiz omonieši uzvedās tik skaļi un ņirdzīgi, ka sapratām – puiši ir dzēruši. Sajūta nebija no patīkamākajām. Tikmēr pa rāciju devu signālu nākamajam postenim. Brītiņu pabļaustījušies, omonieši devās atpakaļ.”

Bet par kuterīšiem, kuri viennakt piebraukuši klāt Zaķu salai, Jānim Skapstam būtisks papildinājums: "Sākumā domājām, ka izcēlies desants, bet izrādījās – mūsu pašu zvejnieki, atvezdami torņa sargiem žāvētas reņģes, saliktas veļas vannās un bļodās. Barikāžu dalībnieki mielojās dienas divas.”

Agrofirmas "Mārupe” galvenais agronoms arī piebilst, lai gan Zaķu salā uz automāšinu platformām notika koncerti, skanēja dziesmas skaļruņos, nepārtraukti dega ugunskuri, tomēr netālu no tiem bija novietotas arī kastes ar pudelēm, pildītām ar degmaisījumu, ar ko nepieciešamības gadījumā apmētāt bruņu tehniku. Kastes apsargāja mo armijas demobilizējušies un apmācīti jaunieši.

"Tovakar mēs ar Vitautu Zvejnieku un citiem vīriem Zaķu salā sildījāmies pie ugunskura,. Apkārt viss klusu un mierīgi. Uz tilta Pārdaugavas pusē nevienas mašīnas.Pēkšņi no tumsas iznira kāds vīrs ap četrdesmit un blakus viņam desmitgadīgs puisēns. Pārņēma tāda sirreāla sajūta, ” stāsta Raimonds Graube un pēc brītiņa turpina: "Vīrs sniedza mums katliņu ar vēl siltiem, vārītiem kartupeļiem, pārklātus ar baltu dvieli, un konservus. Krieviski atvainojās, ka nekas cits glaunākam cienastam mājās neesot atradies. Bet ļoti gribējis savam dēlam parādīt, kā tiek iegūta brīvība. Tā nu mēs pie ugunskura sēdējām, krieviski sarunājoties. Tad abi atnācēji cēlās kājās un kā no tumsas iznākuši, tā tumsā pazuda... Ļoti gribētos satikt toreizējo desmitgadnieku tagad, kad diskutējam, cik pareizi vai nepareizi latvieši ir izturējušies pret krieviem.”

Barikāžu laiks nebija iedomājams bez mediķu diennakts dežūrām. Atmiņās dalās tagadējā Ārstu prakses „Mazcena 21”vadītāja Inese Bolgzda: "Ir pagājuši 20 gadi pēc barikādēm (un tas ir daudz) , daudz kas ir jau piemirsies un līdz ar to atmiņas nav tik spilgtas. Līdz ar to vairāk varu emociju un izjūtu līmenī attainot šo periodu.

13.janvārī bijām abi ar vīru uz Tautas frontes aicinātu mītiņu krastmalā, kas manī pilnīgi skaidri nostiprināja pārliecību, ka ir jārīkojas. 14.janvāra rītā aizgāju uz darbu un pateicu, ka došos uz barikādēm. Strādāju feldšeru vecmāšu punktā kopā ar 3 kolēģēm (ārste-pediatre, vecmāte,medicīnas māsa), tā kā visām bija mājās mazi bērni , es braucu vienīgā. Esmu mediķis (feldšere) , un steidzīgi sakravāt pirmās palīdzības somu man palīdzēja ārste Ināra Eimane.

Kāda cita kolēģe bija uzzinājusi, ka kolhozs „Mārupe” organizē autobusa braucienu uz barikādēm - Doma laukumu, kur arī pievienojos es. Kad aizgāju uz kolhoza kantori, tur priekšā jau bija daži vīri un drīz vien parādījās kolhoza priekšsēdētājs Jānis Zvaigzne, kurš, ieraugot mani, jautāja: «Vai tad nav bail?», uz ko es atbildēju : „Tāpat kā visiem”.

Gribēju darboties tieši Doma laukumā, jo tur redzēju, ka palīdzība varētu būt ļoti problemātiska, un ļoti būtiska. Sapratu arī, ka šajā „krātiņā” varam visi aiziet bojā gandrīz vienlaicīgi.

Doma baznīcā bija izvērsts praktiski hospitālis, bet laukumā pie ieejas Radio mājā, atradās medicīnas vienība „Abava”(katastrofu medicīnas sākums), ar ko arī nodibināju kontaktu un katru dienu saņēmu informāciju par būtiskāko. Informācija bija dažāda kaut vai sekojoši: nepieciešama ap roku balta lenta ar sarkano krustu, citā dienā pilnīgi pretēji: noņemt lentu, jo uz tiem šaus pirmām kārtām.

Sākumā brauca arī sievietes, bet pēc varbūt pāris dienām Doma laukumā bija stingrs norādījums - sievietēm jāatstāj laukums. Nu ko, jābrauc mājās, bija mana pirmā doma, esmu taču sieviete. Bet tad iedomājos - tas uz mani neattiecas, es esmu mediķis. Šīs ir neparastas situācijas un lēmumi dzīvē.

Kad Doma laukumu bija atstājušas sievietes, tūdaļ vīri tika nostādīti kolonnās un veikta instruktāža. Redzēju arī viņu sejas, situācija bija nopietna. Daudziem trīcēja rokas… Dažiem piegāju klāt, kad tas bija iespējams, un piedāvāju nomierinošu tableti.

Tad kādu dienu bija informācija, ka tiks pielietots gāzes uzbrukums Doma laukumā un mums visiem tika izdalītas gāzmaskas, bija jāatsvaidzina zināšanas, kā tās pareizi pielietot, ko visi autobusā arī darījām. Mēs jau arī apspriedām dažādas iespējamās situācijas un mūsu darbības, ļoti cītīgi klausījāmies ziņas.

Vienalga kāda uzbrukuma gadījumā mēs visi būtu iznīcināti, bet par to skaļi nerunājām. Biju visas dienas kamēr atcēla barikādes ar vienu izņēmumu: nakti no 19. uz 20. janvāri. Tā bija ļoti grūta nakts manā dzīvē. Bija izteiktas priekšnojautas sajūta. Un 20.janvāra vakarā tas notika! Ja man jautātu: vai tagad ietu uz barikādēm? Protams, brīvību un Latviju es aizstāvēšu!”

Toreizējā kolhoza – agrofirmas "Mārupe” grāmatvedēm Silvijai Lācei un Valentīnai Mihejevai barikāžu laiks saglabājies atmiņā ar tādu kā kara sajūtu.

Silvija: "Bērni mazi, vīrs organizē darbus uz vietas un brauc dežūrēt Rīgā. Bet man - dežūras dispečerdienestā. Naktī, lāgā neizgulējusies, skrēju celt lielākos bērnus uz skolu, iedot viņiem brokastis.”

Valentīna: "Sandra bija maziņa, darbā vēl negāju. Ļoti gribējās pašai savām acīm redzēt, kas tur Rīgā notiek. Viktors (Valentīnas vīrs, kurš arī jau vairs nav šajā saulē, tolaik Mārupes vidusskolas mūzikas skolotājs, ciema jauktā kora un pūtēju orķestra vadītājs), toreiz kopā ar kori "Absolventi” gandrīz katru vakaru uzstājās ar koncertiem barikāžu aizstāvjiem. Vienreiz paprasījos viņam līdzi uz Vecrīgu. Bet tur - atmosfēra tāda nospiedoša, tāda kā nelaimes nojautu pilna. Bail kļuva. Prasījos atrāk mājās pie meitiņas.”

20.janvāris: Notika tautas demonstrācija Maskavā Baltijas aizstāvībai, kurā piedalās ap 100 000 cilvēku. Tika izteikta prasība pēc Mihaila Gorbačova, D. Jazova, Borisa Pugo, VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova demisijas sakarā ar Viļņas upuriem. Plkst. 21:07 — OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Kaujā tika nogalināti milicijas darbinieki V. Gomanovičs, S. Konoņenko. Šautu ievainojumu rezultātā mira kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzni, kā arī skolnieks E. Riekstiņš. Tika ievainoti Bauskas milicijas darbinieki A. Simanavičus, R. Zaļais, J. Jasevičs, V.Markuns, kā arī barikāžu dalībnieki B. Dmitrenko, J. Zelčs, A. Senčenko, J. Mezaks, D. Ozols, Krievijas žurnālists V. Brežņevs, LU students J. Fodors. Kritušie un ievainotie tika konstatēti arī uzbrucēju rindās. Pēc kaujas OMON devās uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku. (Vikipēdija. 1991.gads Latvijā)

20.janvāris ir Oļģertu diena. Tāpēc arī agrofirmas "Mārupe” zvēru fermas sagādnieks Oļģerts Pallo no dežūras barikādēs atprasījās. Apsveicēji vēl nebija izklīduši, kad televīzija sāka rādīt omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai...

Savukārt Mārtiņam Bojāram 20.janvāris ir dzimšanas diena. Nakts maiņa jau bija ceļā, kad pa rāciju pienāca ziņa - uz Rīgu pagaidām nebraukt, sievietes līdzi neņemt: "Pie pagastmājas autobuss stāvēja kādu pusstundu. Vīrieši kāpa laukā un smēķēja.”

Beidzot atļauja iebraukt Rīgā tika saņemta. Mārupiešu nakts maiņa Doma laukumā stājās pie savu pienākumu izpildes. Tuvējā kafejnīcā bija televizors. Mārtiņš iegāja paskatīties ziņas. Rādīja omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. "Izskrējis ārā redzēju, kā no Pulvertorņa puses vīri nes Andri Slapiņu uz Doma baznīcu. Tur puskrēsla. Mediķi. Galdi. Skanēja pieklusināta mūzika...”

Ne ugunsspeltē, ne ziņkārīgo pirmajās rindās neatradās neviens no mārupiešiem. Kā Jānim Skapstam pēc apšaudes stāstījis buldozerists Aivars Stumburs, tad viņš, tikko sākuša lidot trasējošās lodes, drošības pēc palīdis zem sava kāpurķēžu traktora. Uz aukstās zemes sabijis diezgan ilgi. Pārsalis un vēlāk nopietni saslimis.

Savukārt Rita Kalnupa atceras: "Vakars, kad šāva pie Iekšlietu ministrijas, bija satraucošs. Televizorā rāda ― šauj… Mums jābrauc pabarot Zaķu salas aizstāvjus. Tāds busiņš kā „Latvija” apšaudei vājš aizsegs. Bet, kad piebrauca mūsu Juris Altbergs, tāds nopietns, bet mierīgs, arī mūs pārņēma spēja rīkoties mierīgi. Ēdnīcas meitenes mūs apskāva un, pārmezdamas krustiņus, vēlēja labu ceļu.

Pa ceļam nekādu pārsteigumu nebija. Juris brauca pārliecinoši. Zaķu salā visur skanēja radio, raidīja jaunākās ziņas. Pāri Salu tiltam pārbrauca „Volga” ar atvērtām durvīm ― esot „omonieši”, bet aizbrauca mierīgi. Pievienojās kāds traktorists no Saldus ar K-700. Viņu jau vairākas dienas neviens nebrauca nomainīt. Paņēmām telefona numuru, lai padotu ziņu uz Saldu. Tad jau nebija mobilo telefonu!

Mēs, „mātes barotājas” vēl varējām pamainīties savā starpā, bet nemainījās mūsu šoferis Juris ar savu mieru un spēku palīdzot cilāt lielos termosus ar silto ēdienu, izdalot un savācot šķīvjus un karotes. Jura Altberga vairs nav, bet viņš mūsu sirdīs ir un paliek tikpat jauks, stiprs un mierīgs.

Mani ļoti iespaidoja cilvēku savstarpējā sirsnība un palīdzēšanas prieks. Neviens neprasīja brīvas dienas vai papildu samaksu par pārstrādātajam stundām. Tajā laikā „Mārupē” arodbiedrībā bija 12 dažādu tautību cilvēki, visi gaja uz barikādēm, neprasīja kādēļ un kas par to būs. Kad viņus vēlāk atraidīja „dobeļveidīgie” demonstratīvie nacionālisti, tā bija nodevība, kas līdz šim neko labu nav nesusi. Ir kauns skatītie acīs cilvēkiem, kuri barikādēs derēja, bet vēlāk vairs ne... Tomēr esam stāvējuši par savu, brīvu Latviju un stāvam aizvien.”

1991.gada 20.janvāris bija svētdiena – atelpas diena arī Darba Balss” žurnālistiem. Aizbraucām pie kolēģes Daigas uz sālsmaizi Olainē. Rīgā ierados jau tumsā, lai pēc tam ar autobusu brauktu uz Jaunmārupi. Dzīvoklī uzreiz ieslēdzu televizoru. Vairākos kanālos rādīja Latvijas galveno ziņu – uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Pirmā doma – mans puika taču kopā ar citiem studentiem dežūrē Vecrīgā! Bet ne mums rācijas, ne mobilo telefonu. Tā bija briesmīga nakts. Dēls atradās tikai nākamajā dienā. Esot vēl arī paspējis nodot asinis apšaudē ievainotajam operatoram Gvido Zvaigznem...

Kad Gvido tomēr slimnīcā nomira, šķita, ka nomirusi ir arī daļiņa manis. Vienlaikus bija sajūta, ka tagad manam dēlam jādzīvo ļoti ilgi. Arī bojā aizgājušā vietā, kuru viņš un ļoti daudzi jaunieši ar savām asinīm centās glābt. Un arī Latvijai jādzīvo ilgi. Tik ilgi, cik vien paši būsim spējīgi glābt viens par otru.

21.janvāris — izskanēja Latvijas Republikas Augstākās padomes aicinājums jauniešiem stāties darbā Iekšlietu ministrijas sistēmā. Anatolijs Gorbunovs devās uz Maskavu, lai tiktos ar Mihailu Gorbačovu un pārrunātu notiekošo Latvijā.
22. janvāris — Boriss Pugo noliedza, ka devis rīkojumu OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai. Barikādēs bojā gāja Ilgvars Grieziņš.
24. janvāris — Latvijas Republikas MP izveidoja Sabiedrības drošības departamentu, lai pārņemtu barikāžu sargāšanu.
25. janvāris — tika izsludināta Sēru diena un notika 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu aizstāvju vairākums devās mājās.

Brīvprātīgo īpašajām vienībām barikādes beidzās tikai pēc 1991.gada 23. augusta. Kā zina teikt Modris Spuģis: "Mārupieši piedalījās divu objektu apsargāšanā, kad Krievijas armija tos pameta. Viens no objektiem palika tā pati Televīzijas studija Zaķu salā, kur palīgos ieradās Mārupes mednieki Jāņa Skapsta vadībā, bet par otro apsargājamo objektu kļuva Rīgas rajona partijas komiteja Daugavpils ielā. To nācās uzmanīt, lai marodieri neizlaupa. Pēc tam arī mēs atgriezāmies savā civilajā dzīvē. Vairāki mārupieši tomēr mainīja līdzšinējo specialitāti un sāka militāro karjeru zemessardzē. Starp tiem arī mūsu īpašās vienības dalībnieki Atis Ceplis, Egīls Nīlanders, kurš vēlāk uzdienēja līdz militārajam atašejam Francijā un, protams, Raimonds Graube. Viņš militāro izglītību ieguva ASV Nacionālās Aizsardzības universitātē un Lielbritānijas Apvienoto spēku un štāba koledžā. ”

Pats NBS komandieris Raimonds Graube savu kādreizējo kolhoza laiku kolēģi un īpašās brīvprātībo vienības cīņu biedru papildina, sacīdams, ka par zemessargiem kļuva arī Aigars Ķikuts, Jānis Ozols, Laimonis Līdaks un Normunds Aleksis, tagadējais Zemessardzes 3.novada komandieris.

Taču bija arī tādi mārupieši, kuri nolēma, ka brīvības aizstāvji būtu jāsatur kopā. Tāpēc tagad Mārupes novada Domes ēkā regulāri tiekas, dažādus pasākumus organizē un vēl aizvien Barikāžu aizstāvju medaļas nesaņēmušos apzina 2004.gada 24. novembrī dibinātā "1991.gada Barikāžu dalībnieku Mārupes biedrība”. Tās valdes sastāvā ir ievēlēti bijušie barikāžu dalībnieki: Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Ozols par priekšsēdētāju, viņa vietnieku - Mečislavs Bartuševičs, par valdes locekļiem - Astrīda Bērziņa, Visvaldis Bebris un Laima Zandreitere.

Patlaban, kā zina teikt Laima, biedrībā ir 183 biedri un 17 goda biedri, taču 33 no zināmajiem barikāžu aizstāvjiem jau vairs nav mūsu vidū.

Pagaidām Mārupes biedrība ir apzinājusi 430 dalībniekus, kuriem piešķirtas Barikāžu piemiņas medaļas, tomēr nav izdevies apzināt visus Latvijas brīvības aizstāvjus no Mārupes, jo viņu ir ļoti daudz – 1991. gadā agrofirmā "Mārupe” strādāja ap 1500 darbinieku, no kuriem regulāri (katru dienu un nakti) pie svarīgajiem valsts objektiem savu "dienesta" pienākumu veica vairāk nekā 150 cilvēku, bet mājās visam līdzi sekoja un šo objektu sargātāju dežūras sagatavoja, kā arī ikdienas darbu šo sargātāju vietā veica arī ap 200 agrofirmā strādājošajiem.

Tāpēc Mārupes biedrība turpina veikt ļoti lielo darbu, lai saglabātu nākamām paaudzēm atmiņā to nozīmīgo, ko cilvēki izdarīja toreiz . Notiek regulāras valdes sēdes un lielāki pasākumi, uz kuriem aicinā ne tikai barikāžu dalībniekus, bet arī jaunatni. Biedrības vadība ļoti bieži uzstājas ne tikai novadā bet arī ārpus tā.

Tālab mārupieši ir pateicīgi 1991.gada Barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības valdei par lielo entuziasmu, kā arī Mārupes novada Domei un tās priekšēdētājam Mārtiņam Bojāram par finansiālu, morālu un cita veida atbalstu.

Paldies arī agrofirmas "Mārupe” fotogrāfam Valdim Paeglim, kurš ar savām vairāk nekā simt fotogrāfijām ir dokumentējis to dienu vēsturiskos notikumus.

Novadnieku atmiņu stāstījumu apkopoja tā laika Rīgas rajona laikraksta "Darba Balss” žurnāliste Silvija Veckalne